DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

- Tātad tēvs piedāvāja tev iepazīties ar viņa draudzeni, bet tu atteicies? – Marija izbrīnīta lūkojās uz mani, guļot uz masāžas galda. Bijām izlēmušas atpūsties kuģa spa kompleksā.

- Jā, kas tad ir? – vaicāju.

- Protams, ka tev vajadzētu ar viņu iepazīties! Kad vēl radīsies tāda iespēja?

- Nu nezinu gan, - nomurmināju, uzlikdama galvu uz kailajām rokām. Marijas ieteikums par iepazīšanos ar to Beatrisi neizklausījās pārliecinošs, un joprojām negribēju ar to meiteni iepazīties, lai prātā nejauktos domas par to, ka viņa ir īsta maita.

- Padomā tik, - Marija turpināja. – Pašlaik tu vari iepazīties ar viņu, neatklājot savu identitāti. Tu uzreiz redzēsi, kā viņa izturas pret citiem cilvēkiem. Kad vēl radīsies tāda iespēja? – viņa jautāja, tomēr nopratu, ka tas ir retorisks jautājums, tāpēc neko neatbildēju, un turpināju izbaudīt lielisko masāžu. Jau neatceros, kad pēdējo reizi biju spa.

- Zini, tev laikam taisnība, - piekritu. Marijas domu gājiens bija visai loģisks. Es varētu izlikties par parastu meiteni, nesakot, ka viņa satiekas ar manu tēvu. Izlēmu rīt uz turieni aiziet.

Pēc masāžas devāmies uz burbuļvannu, kur pavadījām ilgu laiku, pirms darbiniece mums paziņoja, ka spa komplekss drīz tiks slēgts, tāpēc atgriezāmies kajītē, kur nopļāpājām vēl vairākas stundas, guļot zem siltajām segām.

Nākamajā rītā, apņēmusies iepazīties ar to tēva draudzeni Beatrisi, devos pie Aleksa, jo baidījos iet uz bibliotēku viena pati. Jā, man vajadzēja atbalstu, un vienīgais, kurš varēja sniegt mierinājumu, vienkārši esot blakus, tik bija Alekss.

- Nesaprotu, kāpēc tu nevari aiziet viena, - viņš pasmaidīja, kad soļojām uz bibliotēku.

- Es jau teicu, ka man vajag kādu, kas ir tur reģistrēts, - nopietni sacīju, kaut gan tas nebija iemesls, kādēļ uzaicināju draugu līdzi. – Negribu atklāt savu vārdu, jo tad tā Beatrise uzreiz sapratīs, ka jābūt pret mani īpaši laipnai, lai es neko nesaku tētim. Bet es gribu redzēt, kāda viņa ir.

- Nu labi, - Alekss nomurmināja. Gājām bibliotēkas virzienā, sadevušies rokās, lai gan vecāki joprojām neko nezināja par mūsu attiecībām. Puisis atvēra stikla durvis un ielaida mani bibliotēkā, kas neatgādināja nevienu bibliotēku, kur iepriekš biju bijusi. Šeit bija stikla sienas un starp milzīgiem grāmatu plauktiem atradās dažāda lieluma telpaugi. Netālu no ieejas viens otram pretī atradās divi stikla galdi ar datoriem. Pie viena no galdiem sēdēja sieviete, kuru biju redzējusi kopā ar tēvu.

- Tieši viņu man arī vajag, - nočukstēju tik klusi, lai to varētu dzirdēt tikai Alekss, un, ciešāk saspiedusi puiša roku, devos pie bibliotekāres. No attāluma viņa izskatījās jaunāka, lai gan arī tagad nevarētu viņu nosaukt par vecu. Sievietei bija apmēram trīsdesmit pieci gadi un viņai bija skaisti sejas vaibsti.

- Sveiki, prieks jūs redzēt mūsu bibliotēkā, - viņa plati pasmaidīja. – Vai varu jums kā palīdzēt? – sieviete lūkojās te uz mani, te Aleksu. Nelikās, ka viņa būtu mani atpazinusi, tātad tēvs vai nu nebija par mani stāstījis, vai vienkārši nebija parādījis manu fotogrāfiju.

- Sveiki, - Alekss atbildēja smaidam. – Neesmu jūs šeit redzējis. Vai esat jaunā bibliotekāre?

- Jā, strādāju pavisam nesen, varbūt kādas pāris nedēļas. Ziniet, jauniešus te nenākas redzēt bieži, - viņa klusi iesmējās. – Viņi izvēlas labāk pavadīt laiku pie baseina vai akvaparkā.

- Tas, protams, arī ir vajadzīgs, bet mums ar draudzeni ļoti patīk lasīt, - Alekss turpināja sarunu. – Mēs aplūkosim zinātniskās fantastikas plauktus, labi?

- Protams, tikai no sākuma man vajadzētu jūsu lasītāju kartes.

- Saprotiet, lieta tāda, ka man joprojām nav lasītāja kartes, - pasmaidīju, un bibliotekāre atmeta ar roku.

- Nu labi, varbūt vismaz jūsu draugam tāda ir? – viņa atkal pievērsās Aleksam, kurš jau bija izvilcis savu elektronisko lasītāja karti no kabatas un pasniedza to sievietei. Viņa sāka klikšķināt pelīti un pēc mirkļa atgrieza Aleksam kartiņu. – Zinātniskā fantastika ir pašā galā, - viņa vēl piebilda.

- Paldies, - puisis pasmaidīja, kad jau devāmies prom. – Viņa izskatās visai jauka, - draugs sacīja, kad bijām tikuši pietiekami tālu, lai Beatrise nedzirdētu.

- Jā, nav ne vainas, - paraustīju plecus.

- Tavs tēvs prot izvēlēties sievietes, - viņš iesmējās un pievilka mani sev klāt. Gribēju atrauties, bet neizdevās.

- Beidz, mēs taču esam bibliotēkā, - nošņācu, lai gan man patika Aleksa siltie pieskārieni.

- Mūs te neviens tāpat nevar redzēt, - viņš nomurmināja, pieliekdamies, lai mani noskūpstītu. – Turklāt tā Beatrise izskatījās visai jautra, nedomāju, ka viņa mūs izdzītu par nelielu maigošanos, - viņš iesmējās. Pēc dažām minūtēm tomēr beidzām skūpstīties un devāmies atpakaļ.

- Ja vēlies maigoties, varam to noorganizēt tavā kajītē, - čukstēju, kad gājām gar plauktiem bibliotekāres galda virzienā.

- Vai neko neatradāt? – Beatrise vaicāja, pamanīdama, ka bijām atgriezušies tukšām rokām.

- Nē, ziniet, esmu tur jau visu izlasījis, - Alekss iesmējās. Atvadījušies tik tiešām devāmies uz Aleksa kajīti. Iedomājos, ka vajadzēs pateikt tētim, ka man nebija pretenziju, ka viņš satikās ar Beatrisi. Viņa tik tiešām izskatījās jauka.