DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Nākamajā rītā pamodos no Marijas skaļajiem spiedzieniem. Samiegojusies palūkojos telefona displejā, kas rādīja, ka bija tikai mazliet pāri astoņiem rītā. Pagriezusies, lai paskatītos uz meiteni, pamanīju, ka viņai rokās bija liels puķu pušķis.

- Izbeidz kliegt, - iesmējos. - Vai to atnesa Pārkers? – nomurmināju.

- Nē, tas ir tev, - viņa plati pasmaidīja un pasniedza man ziedus. Tas bija skaistākais pušķis, ko jebkad biju saņēmusi. Mamma ar Viljamu un vecmāmiņa parasti dāvināja man ziedus dzimšanas dienā, tomēr tie nekad nebija tik skaisti.

- Man? – izbrīnīta vaicāju. – Bet... Kurš tos varēja atnest?

- Atnest jau tos atnesa kurjers! – viņa iesmējās, nogāzdamās uz manas gultas. – Taču mani vairāk interesē, lūk, kas – vai tev ir jauns pielūdzējs? Ļoti gribētos zināt, kāds viņš ir!

- Pielūdzējs? Man? – ieķiķinājos par šādu muļķīgu domu.

- Skat, tur ir arī zīmīte! – Marija iesaucās, un es tikai tagad pamanīju nelielu kartiņu, kas bija noslēpta starp ziediem. Klusībā cerēju, ka tur nebūs Aleksa vārda, jo jau uzreiz zināju, ka pušķi sūtījis viņš. Kurš gan cits varētu ko tādu izdarīt? Atlocīju vaļā kartiņu un izlasīju skaistā rokrakstā uzkricelētus vārdus: „Alisei. Ceru, ka drīz tiksimies.". Pēkšņi pamanīju, ka Marija lūkojas man pāri plecam, tāpēc noslēpu zīmīti.

- Kā gan jūs tiksieties, ja viņš nav atstājis nekādas ziņās par sevi? Nu gan stulbenis! – viņa iesmējās. Nē, viņš nebija stulbenis, iedomājos. Viņš vienkārši bija uzmanīgs. Kad neko neatbildēju, draudzene turpināja: - Lai nu kā, tas ir tik romantiski! Pārkers nekad neko tādu nav darījis! – viņa pielēca kājās un izrāva man no rokām ziedu pušķi, lai ieliktu to vāzē.

- Viņš tev nav dāvinājis ziedus? – neticīgi vaicāju. Draugi bija kopā jau vairāk nekā gadu, bet man joprojām likās, ka viņi nebija tikuši pāri romantiskajai fāzei.

- Protams, ka ir, muļķīt! – Marija ieķiķinājās, nolikdama vāzi ar ziediem uz nelielā galda. – Tas nekad nav bijis slepeni. Lai nu kā... Kā tev šķiet, kurš tas varētu būt? – Draudzene pēkšņi mainīja sarunas tematu. Nometu segu un, izrāpusies no segas apakšas, iegāju vannas istabā, atstādama durvis vaļā, lai varētu turpināt sarunu ar Mariju.

- Nav ne jausmas, - pietiekami skaļi sacīju, lai meitene dzirdētu.

- Vai tas varētu būt... Alekss?

- Ko? Nē! – iesmējos. – Viņš taču ir... Alekss.

- Tad varbūt kāds pasažieris? Vai kāds cits darbinieks? Tu pēdējā laikā neesi pamanījusi, ka kāds puisis tevi pētītu no attāluma? – meitene vaicāja, nostājusies durvīs.

- Tas izklausās tā, it kā kāds mani izsekotu, - nomurmināju, nomazgādama seju ar siltu ūdeni.

- Viss var būt. – Neko neatbildēju, un meitene pēc dažiem klusuma mirkļiem sacīja: - Vai, man taču jāiet uz mēģinājumu! Iedomājies, tas slavenais vijolnieks ir tik talantīgs, un, iespējams, tieši es dziedāšu solo! – viņa gavilēja. – Bet pēc mēģinājuma es noteikti uzzināšu, kurš bija tas bagātais pielūdzējs.

Kad Marija aizgāja, arī es saģērbusies devos prom. Uzrakstījusi Aleksam īsziņu, steidzos uz viņa kajīti, gribēdama aprunāties par ziediem. Kad pieklauvēju, izrādījās, ka puisis bija piecēlies pavisam nesen. Viņa mati bija izspūruši, puisis bija uzvilcis t-kreklu un šortus.

- Labrīt, - puisis pasmaidīja un apskāva mani, tomēr neskūpstīja, it kā baidījās no kaut kā. No vienas puses gribēju, lai viņš mani noskūpsta, bet no otras puses no sirds priecājos, ka viņš nesteidzināja notikumus. Pat ja bijām pāris.

- Labrīt, - tikpat laipni atbildēju un apsēdos uz puiša nesaklātās gultas. Viņš ielēca gultā un sakrustoja kājas.

- Kā tev patika mans pārsteigums? – Alekss vaicāja. Pagriezos, lai palūkotos uz puisi, kurš apmierināts smaidīja pretī.

- Paldies, ziedi bija lieliski, tomēr... - iesāku, lai gan nespēju turpināt, jo viņš mani pārtrauca pusvārdā.

- Es jau zināju, ka kaut kas nebūs kārtībā. Ar tevi vienmēr tā ir, - Alekss iesmējās.

- Nē, tie patiešām bija skaisti. Vienkārši tagad Marija domā, ka man ir pielūdzējs un taisās atklāt, kurš tas ir. Starp citu, pirmais aizdomās turamais biji tieši tu, - novilkusi sandales, ierāpos blakus Aleksam; gulējām viens otram blakus, un puisis bija apskāvis manus plecus.

- Prieks dzirdēt, - viņš izklausījās gaužām apmierināts.

- Un ja nu viņa tiešām domās, ka tas esi tu? Es nespēšu ilgi to slēpt, - atzinos, ielūkojusies puiša acīs. – Tad mūsu slepenās attiecības vairs nebūs tik slepenas, - aprauti iesmējos.

- Cerēsim, ka Marija drīz par to aizmirsīs, - Alekss nomurmināja. – Lai gan tas ir visai neticami.

- Tu laikam nepazīsti Mariju. Viņa taču neliksies mierā.

- Tad varbūt atklāsim draugiem par mums? – viņš palūkojās uz mani no augšas.

- Alekss... - mana balss aizlūza. – Es negribu visu sasteigt. Mums nevajadzētu būt pat draugiem, kur nu vēl... pārim.

- Un tomēr mēs tāds esam, - viņš iesmējās, un jau nākamajā mirklī puisis bija uzgūlies man virsū un skūpstīja. Apkļāvu rokas Aleksa ķermenim, turēdama tās uz puiša muguras. Skūpsts bija tik pēkšņs, tomēr tik... iederīgs. Vēl nekad nebiju tā jutusies. It kā darīju kaut ko aizliegtu un tajā pašā laikā kaut ko tik patīkamu un saldu. Lai gan būt kopā ar Aleksu nebija aizliegts, vienkārši neviens to no mums negaidīja. Visi uzskatīja, ka izturamies viens pret otru sliktāk nekā suns pret kaķi un ka paciešam viens otru citu dēļ. Bet tā nebūt nebija, un šis neprātīgais skūpsts, kuru tik ilgi gaidīju, to pierādīja.

Aleksa rokas slīdēja pa manu ķermeni, tomēr viņš neuzdrīkstējās tās ieslidināt man zem krekliņa, pagaidām ne.

Vārtījāmies pa Aleksa lielo gultu un skūpstījāmies, un smējāmies un apskāvāmies, līdz pagurām un vienkārši gulējām viens otra apskāvienos. Nemaz nebiju gaidījusi, ka šis puisis, kurš no sākuma likās tāds idiots, kļūs par manu puisi. Nemaz nebiju gaidījusi, ka vispār kāds kļūs par manu puisi, ņemot vērā to, ko biju teikusi vasaras sākumā – man nevajadzēja īslaicīgas attiecības uz kruīza kuģa. Un tomēr ikreiz, kad puisis uz mani skatījās, kad viņš man pieskārās, caur mani izšāvās tāda strāvas plūsma, ko nespēju kontrolēt. Vai tās varētu būt sajūtas, par ko pirms vairākiem mēnešiem runāja mamma? „Arī ar tevi tā notiks, un tad tev jāzina, ka tas ir īstais cilvēks.".