DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

CETURTĀ NODAĻA

- Sveika! – mana vecuma meitene priecīga iesaucās, tiklīdz nākamajā rītā biju atvērusi acis. Izberzēju miegainās acis un palūkojos uz istabas biedreni. Tā bija vidēji gara auguma slaida meitene ar gaiši brūniem, gandrīz blondiem, izspūrušiem matiem, tagad sasietiem astē. Viņa pat agri no rīta bija skaista. Meitene izskatījās diezgan kaulaina, viņas vaigu kauli bija visai izteikti. – Kad vakar pārnācu, tu jau gulēji. Mani sauc Marija, un tevi?

- Alise, - izmocīju.

- Prieks iepazīties, Alise! Ko tieši tu darīsi uz kuģa?

- Strādāšu par apkopēju, - centos runāt pēc iespējas laipnāk, lai gan pat pēc miega biju miegaina un nogurusi, nebiju vēl pieradusi pie laika zonu atšķirības. – Un tu? – Palūkojos uz sienas pulksteni, kas rādīja tieši septiņi no rīta. Piecēlos un lēnām devos vannas istabas virzienā, lai nomazgātu seju.

- Esmu dziedātāja. Vakar bija koncerts, tāpēc pārnācu tikai divos naktī. Ceru, ka netraucēju. – Biju ieslēgusi ūdeni, tāpēc Marijai nācās runāt skaļāk, lai es viņu sadzirdētu. Parasti šādi uzbāzīgi un pļāpīgi cilvēki man likās diezgan kaitinoši, tomēr nez kāpēc man patika šī draudzīgā meitene Marija. Viņa jau no pirmajiem mirkļiem ieviesa uzticību.

- Nē, es gulēju kā nosista, - iesmējos, noslaucīdama seju mīkstajā dvielī. Kad iznācu no vannas istabas, meitene jau bija apģērbusies. Kā viņa visu tik ātri paspēja?

- Pārģērbies, un tad iesim brokastīs! Iepazīstināšu tevi ar saviem draugiem! Viņi ir patiešām jauki, - Marija pazuda vannas istabā, lai netraucētu man. Skapī atradu formastērpu, ko vakar atnesa cita apkopēja. Tā bija tumši zila, klasiska kleita ar taisniem svārkiem, kas sniedzās gandrīz līdz celim, un balts priekšauts. Vēlējos sasiet matus astē, kad Marija piedāvāja man sapīt bizi.

- Tā būs ērtāk, - meitene paskaidroja, ķemmēdama man matus. – Turklāt man tas patīk gandrīz tikpat ļoti kā dziedāšana. – Viņa darbojās ap maniem matiem, un mēs runājām par dažādām nesvarīgām lietām. Pastāstīju, ka esmu no Ņujorkas, un izrādījās, ka Marija ir no Londonas, bet jau vairākus gadus viņa strādāja uz šī kuģa, un uz mājām brauca tikai Ziemassvētku brīvdienās. Nespēju iedomāties, kā tas ir – dzīvot visu gadu uz kruīza kuģa -, tomēr Marija pastāstīja, ka tas ir ļoti interesanti. Var iepazīties ar daudziem cilvēkiem no dažādām valstīm, turklāt uz kuģa bija vairāki tādi jaunieši, kas šeit dzīvoja.

- Tad jau jūs nemācaties? – vaicāju, kad pa gaiteni devāmies uz darbinieku ēdamzāli.

- Mācāmies gan, neklātienē. No septembra līdz jūnijam mums ir visai saspringts grafiks, jo ir gan jāmācās, gan jāstrādā. Mēs mācāmies pie datoriem un ar interneta starpniecību sazināmies ar saviem skolotājiem. Visai ērti, - Marija čaloja. – Tā, esam klāt, - viņa pagrūda durvis, ielaizdama mani telpā, kas nemaz neatgādināja ēdnīcu. Tā drīzāk bija kā kafejnīca, jo pa visu telpu bija salikti nelieli galdiņi četriem līdz sešiem cilvēkiem, un vienā malā bija arī bāra lete ar bārmeni. Pie nelielajiem logiem atradās garš galds, uz kura bija salikti šķīvji ar visdažādākajiem ēdieniem. Izvēlējos auzu pārslu putru, veselu šķīvi augļu un apelsīnu sulu, un sekoju Marijai pie galdiņa, kur sēdēja divi puiši.

- Sveiki, dūkurīši, - meitene staroja kā maija saulīte, un apsēdās blakus vienam no puišiem, uzreiz viņu noskūpstīdama. Iekārtojos meitenei pretī, ieņemdama pēdējo brīvo vietu. – Šī ir Alise, mana istabas biedrene. Un šie ir Pārkers un Matjū.

- Labrīt, - sacīju, nevērsdamās konkrēti ne pie viena. Puiši uzreiz sāka smieties un brokastis pagāja nepiespiestā gaisotnē. Izrādījās, ka Pārkers (peldēšanas treneris) bija Marijas puisis jau vairāk nekā gadu, bet Metjū (suvenīru veikaliņa pārdevējs) vēl nebija atradis savu otro pusīti, lai gan pēc pārējo jokiem sapratu, ka viņš ir īsts brunču mednieks. Vēl tika pieminēts kaut kāds Alekss, un neviens nesaprata, kāpēc viņš nebija brokastīs.

Bija gandrīz astoņi, kad izšķīrāmies uz augšējā klāja, katrs dodoties citā virzienā, bet norunājuši, ka vakariņosim kopā. Steidzos uzmeklēt vietu, kur apkopējas satikās katru rītu, nevēlēdamās nokavēt savu pirmo darba dienu. Sekoju meitenei, kas bija ģērbusies tāpat kā es, un drīz vien nonācu citu meiteņu un jaunu sieviešu ielenkumā. Pēkšņi visas nostājās taisnā rindā, un es sekoju, jo apjēdzu, ka uz klāja bija parādījusies apkopēju priekšniece. Viņa sadalīja pienākumus, un visas izklīda. Saņēmusi ratiņus ar tīrīšanas līdzekļiem, devos uz man ierādīto stāvu. Labi, ka pirmajā darba dienā jāapkopj pasažieru kajītes, nevis tualetes, gandrīz iesmējos par šādu domu, tomēr pēdējā mirklī iekodu apakšlūpā un saglabāju nopietnu seju.

Lēnām stūmu ratiņus uz priekšu, meklēdama kajīti ar numuru „7080", bet nekā nespēju to atrast. Varbūt tā ir otrā gaiteņa galā? Jau pagriezos, lai dotos pretējā virzienā, kad pēkšņi manī kaut kas ietriecās. Atvēru acis, apjēgdama, ka atrados uz grīdas un ratiņi ar tīrīšanas līdzekļiem bija apgāzti, un dažādas krāsas pudeles bija izmētātas pa visu grīdu.

- Ak kungs, atvaino! – kāda balss iesaucās. Paberzēju galvu, cerēdama, ka tur nebūs zilums, un uzlūkoju personu, kas neprata skatīties, kur iet. Tas bija mana vecuma puisis tumšiem matiem, kas bija ieveidoti ar želeju. Pat no savas vieta redzēju puiša okeāna zilās, lielās acis. Izskatījās, ka viņš nebija skuvies vairākas dienas, jo uz zoda bija nelieli bārdas rugāji. Papurināju galvu un noburkšķēju kaut ko nesaprotamu, cenzdamās piecelties kājās.

- Ļauj tev palīdzēt! – viņš pacēla ratiņus un sāka vākt tīrīšanas līdzekļus, lai gan nebiju to lūgusi.

- Tu vispār skaties kur ej? - nomurmināju, neapmierināta par šo situāciju. Protams, kuram gan patiktu, ka viņu notriec kā ar kravas mašīnu?! – Neesi taču akls.

- Beidz, es taču atvainojos, - viņš iesmējās. Šim ķēmam tas vēl likās smieklīgi. Situācija nevarēja kļūt vēl briesmīgāka. Tomēr pēc piecām minūtēm sapratu, ka varēja gan – pēkšņi kā no nekurienes gaitenī parādījās apkopēju priekšniece Meredita. Ieraudzījusi mani, viņa sāka kliegt, ka es pat pirmajā dienā nevaru visu izdarīt bez problēmām.

- Par sodu tu šodien tīrīsi nevis pasažieru kajītes, bet gan publiskās tualetes! Tur tev ir īstā vieta! – viņa izskatījās patiešām dusmīga, pavisam sakarsusi. Stāvēju klusēdama, negribēdama iekulties vēl lielākās nepatikšanās. – Ā, mīļais! – Meredita pēkšņi atplauka smaidā, kad pamanīja puisi man blakus. – Es tieši meklēju kādu puisi. Man tur vajadzīga palīdzība... - viņa smaidīja un rotaļājās ar matu šķipsnu, kas uzreiz norādīja uz to, ka puisis viņai nebija vienaldzīgs. Varbūt tas vispār bija viņas līgavainis, lai gan izskatījās apmēram astoņpadsmit deviņpadsmit gadus vecs. – Nu, ko tu stāvi? – Meredita atkal man uzkliedza. – Tualetes pašas sevi neiztīrīs! – viņa paķēra puisi pie rokas un veda prom, tomēr jaunietis vēl paspēja pār plecu palūkoties uz mani. Ķēms.