DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

VIENPADSMITĀ NODAĻA

- Alise, nāc ārā, - Marija stāvēja aiz vannas istabas durvīm un jau vairākas minūtes lūdzās, lai nāku ārā. Neko viņai neatbildēju, nosusinādama matus dvielī. Beidzot biju sasildījusies, tomēr dusmas joprojām bija palikušas. Kā viņi vispār varēja tā rīkoties? Es taču Marijai teicu, ka negribu ar Aleksu salabt un ka netaisos kļūt r viņa draudzeni. Bet nē, meitene to nesaprata un domāja, ka rīkojas pareizi.

- Alise, piedod man. Cik vēl man būs jālūdz tev piedošana?

- Kamēr nesapratīsi, ka rīkojies nepareizi, - norūcu.

- Nāc ārā, es gribu runāt ar savu draudzeni, nevis ar vannas istabas durvīm, - Marija atkal lūdza. Pagriezu slēdzeni un lēnām atvēru durvis. Marija stāvēja tieši pie ieejas, tāpēc nevarēju izvairīties no ielūkošanās meitenei acīs. – Tu izskaties dusmīga, - Marija konstatēja acīmredzamu faktu.

- Es esmu nikna, Marij, - paspraucos viņai garām un ielīdu zem segas. – Kā tu vispār varēji iedomāties kaut ko tādu? Es jau domāju, ka ar nabaga Metjū kaut kas atgadījies, bet nē, jūs izdomājat par mums paņirgties.

- Tā nebija ņirgāšanās! – meitene protestēja. – Mums apnicis, ka nevarat atrasties viens otra sabiedrībā. Un kāpēc? Ko tādu Alekss tev ir izdarījis? Gan man, gan puišiem apnicis, ka viss nevar būt tā, kā vecajos laikos. Kad mēs pavadījām laiku visi kopā, nevis katrs savā bariņā. Man tagad vajag būt kopā ar tevi, un pēc tam iet pie puišiem, jo jūs ar Aleksu viens otru neieredzat. Tāpēc mēs gribējām, lai jūs beidzot salīgtu mieru un varētu mierīgi uzturēties viens otra sabiedrībā.

- Es joprojām viņu neciešu, - nomurmināju.

- Nu, vismaz vairs nav „ienīstu". Tātad mūsu pūles nebija nemaz tik veltīgas, - meitene pasmaidīja un apsēdās uz manas gultas. – Vai piedosi?

- Nu, protams, ka es tev piedošu. Tu esi mana vienīgā draudzene uz šī kuģa! – iesaucos, apskaudama meiteni. Pat nebiju domājusi, ka manas dusmas pāries tik drīz. Kādu brīdi valdīja klusums, līdz es kaut ko apjēdzu, un sacīju: - Marij, vai tā ir taisnība, ko tu teici? Ka manis dēļ jums bija jāpavada atsevišķi laiks ar mani un pēc tam ar Aleksu?

- Nē, zini, es to tagad uz vietas izgudroju, - viņa iesmējās. – Protams, ka tā ir taisnība.

- Piedod, - pasmaidīju. – Man viņš vienkārši nepatīk, tas arī viss. Bet jums nevajadzēja mūs ieslēgt.

- Vismaz tagad viss ir nokārtojies un jūs varat būt draugi, - meitene triumfējoši pasmaidīja; negribēju, lai viņa noskumst, tāpēc noklusēju, nepasakot, ka par draugiem mēs tāpat nekļūsim. Vienkārši centīšos viņu neievērot un viss.

Nākamās dienas bija neizturamas. Vairs nespēju klusēt, kad Meredita uz mani kliedza. Mēs nebijām pelnījušas, lai pret mums tā izturas. It kā viņa viena visu darīja ideāli, bet mēs neko nemācējām. Jau gribēju doties pie tēva un visu pastāstīt, tomēr sapratu, ka tādā gadījumā visi uzzinās, ka esmu kuģa īpašnieka meita. Tāpēc nolēmu aiziet pie Aleksa, varbūt viņš varēs kaut kā pārliecināt Mereditu, ka nevajag pret visām apkopējām izturēties tik briesmīgi.

Atradu puisi uz augšējā klāja uz sauļošanās krēsla; viņš lasīja grāmatu.

- Alise, ko tu šeit dari? – viņš ieinteresēts vaicāja, kad apsēdos pretī.

- Iztiksim bez pieklājīgām ievadrunām, labi? Es gribu, lai tu parunā ar Mereditu un viņa beidz piesieties man par visu ko, - uzreiz ķēros pie lietas.

- Kāds sakars man ar Mereditu un tavu darbu? – Alekss sarauca uzacis.

- Beidz, es lieliski zinu, ka viņa ir tevī iemīlējusies. Viņa tevi paklausīs, - centos izdomāt vēl kādu argumentu, kas palīdzētu man pierunāt puisi tomēr aprunāties ar priekšnieci, bet nekas nenāca prātā. – Lūdzu. – Tas bija vienīgais jēdzīgais vārds, ko spēju izdabūt pār lūpām. Bija ļoti dīvaini kaut ko lūgt Aleksam, tomēr es vairs nevarēju izturēt. – Es sajukšu prātā, ja viņa tā turpinās.

- Tad aizej pie kuģa īpašnieka, - viņš vienaldzīgi nomurmināja, atkal paņemdams rokās grāmatu. Vai tā bija interesantāka par mani? – Es zinu, ka tu esi viņa meita.

Šie vārdi bija kā trieciens kājstarpē. Kā Alekss varēja to zināt? Vai viņš mani izsekoja un redzēja, kā es ar tēvu brokastoju? Jā, viņš sastapa mani toreiz pie tēta kabineta durvīm, bet tas vēl neko nenozīmē – varbūt es vienkārši tur biju darba darīšanās. Taču tādā gadījumā – kā viņš par to uzzināja? Es tik cītīgi to centos noslēpt, lai neviens uz šī kuģa neuzzina...

- Vai tu būsi tik jauks un nevienam to neatklāsi? Lūdzu? – Jau atkal šis vārds. Viņš aizvēra grāmatu un ielūkojās man acīs. Atkal tās zilās, lielās acis... Tad puisis pasmaidīja un sacīja:

- Protams, es taču neesmu kaut kāds zvērs. – Mirkli valdīja klusums, tad viņš turpināja: - Man ir tikai viens lūgums.

- Un kāds tas būtu? – ieinteresēta vaicāju. – Uzreiz brīdinu, ka neko netīru es ar tevi netaisos darīt, - nopietni sacīju, zinādama, ka bieži puiši iedomājās tieši kaut ko neķītru.

- Nekā tamlīdzīga, - Alekss papurināja galvu. Vismaz tik pieklājīgs nu viņš bija. – Tev tikai jāaiziet ar mani vakariņās.

- Jāaiziet vakariņās ar turpinājumu naktī?

- Nē, tikai vakariņas, - viņš nopietni atbildēja. Pielēcu kājās no savas vietas un gribēju doties prom, tad atcerējos, ka būtu viņam jāatbild, tāpēc mazliet par skaļu atteicu:

- Es ar tevi neietu vakariņās pat tad, ja tu būtu vienīgais vīrietis uz šīs planētas. Dari, ko gribi, man vienalga.