DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Dīvainā kārtā darba diena, kura nebija solījusi neko labu, izvērtās par labāko līdz šim. Meredita uz mani sakliedza tikai vienu reizi, un tas jau bija liels progress, ņemot vērā, ka agrāk viņa kliedza uz mani ikreiz, kad ieraudzīja.

Smaidīdama atgriezos kajītē, kur Marija jau gatavojās iet vakariņās. Sveicinot apskāvu draudzeni, un viņa aicināja vakariņās arī mani, tomēr izlēmu atteikt.

- Pavadi labi laiku ar Pārkeru, - novēlēju, smaidīdama, kad viņa gāja prom. Esot gaitenī, meitene atskatījās un smaidot atbildēja: „Centīšos.". Pavadīju vairākas stundas vienatnē, izbaudot karstu vannu, apģērbos siltāk un devos uz klāju. Man patika vakaros klejot apkārt. Jūra šajā dienas laikā bija patiešām skaista, turklāt saulrietus nevarēja ne ar ko salīdzināt. Kad kļuva par vēsu, lai uzturētos ārā, devos iekšā un staigāju pa veikaliņiem, lai gan neko netaisījos tajos pirkt - viss bija vai nu pārāk dārgs, vai arī tie bija nevajadzīgi suvenīri un sīkumi, kurus ar prieku iegādājās bagātie tūristi. Tomēr man patika miers, ko deva vienkārša klīšana pa veikaliņiem, dažādu priekšmetu pētīšana. Dažkārt arī mājās devos "iepirkties", bet atgriezos tukšā, jo biju vēlējusies vienkārši pabūt vienatnē.

Pēkšņi pamanīju vienā no veikaliem Aleksu un kā apdedzinājusies steidzos no tā prom. Jau biju pārliecināta, ka tiku cauri sveikā, kad man aiz muguras kāds sacīja:

- Sveika. - Balss mani pamatīgi izbiedēja. Pagriezos un pamanīju nevienu citu, kā vien Aleksu. Uzreiz gribēju bēgt, atkāpdamās vairākus soļus nostāk, bet puisis sagrāba manu apakšdelmu.

- Tu patiešām mani izseko? – centos izklausīties pēc iespējas niknāk, lai puisis padomātu, ka joprojām uz viņu dusmojos.

- Dažos gadījumos jā. Es tikai gribēju tev visu paskaidrot... - viņš paraustīja plecus, nostājies man blakus.

- Man nav vajadzīgi tavas personīgās dzīves jaunumi, - monotonā balsī noņurdēju.

- Es negribēju iet uz to randiņu ar Mereditu, patiešām, - Alekss pēc brīža sacīja.

- Tad tas bija randiņš? Lieliski, - nomurmināju, zinādama, ka izklausos pēc greizsirdīgas mīļotās, lai gan starp mums nebija tādu jūtu. Starp mums vispār nebija nekādu jūtu, ja nu vienīgi riebums.

- Es tur biju tevis dēļ, - viņš pēc brīža pavisam klusi noteica.

- Oho, tad es vēl esmu pie visa vainīga? – mazliet par skaļu iespurcos.

- Paklau, ļauj man reiz visu paskaidrot. Varbūt aiziesim uz klusāku vietu, kur neviens mums netraucētu? - viņš jautāja. Gribēju atbildēt, ka mums nav, par ko runāt, tomēr Alekss, nesagaidījis atbildi, devās uz gaiteņa galu, vilkdams mani līdzi.

- Lai mani vaļā, - ņurdēju, cenzdamās izrauties no tvēriena, bet puisis apstājās tikai tad, kad bija nonācis sev vēlamajā vietā - pie loga gaiteņa galā, kur nebija neviena cilvēka.

- Zinu, ka tas bija dīvaini - vienu dienu mēs izdomājam atriebības plānu, un nākamajā es esmu ar Mereditu kafejnīcā. Biju domājis, ka mēs ar tevi varētu būt draugi. man nepatika, ka Meredita tevi terorizē.

- Un tāpēc tu gāji ar viņu uz randiņu. Ļoti loģiski, - paraustīju plecus.

- Es piedāvāju Mereditai aiziet ar viņu uz randiņu, ja vien viņa beigs tev piesieties. Viņa piekrita.

- Nu paldies par upuri, tas ir tik augstsirdīgi no tavas puses! - sarkastiski noteicu.

- Prieks, ka varu izdarīt kaut ko labu, - viņš pasmaidīja, it kā nesapratis manu sarkasmu.

- Un ko man tagad darīt?

- Saprast. - Alekss nevainīgi pasmaidīja. - Piedot.

- Man tagad jāiet, - pagriezos, lai dotos prom, neatbildēdama uz viņa teikto. - Apsolīju Marijai palīdzēt. - Cerēju, ka viņš nebija lietas kursā par Marijas un Pārkera kopīgo vakaru. Puisis neko neatbildēja, tāpēc steidzos prom, nemaz neatskatīdamās.

Atgriezos kajītē un pavadīju neilgu laiku internetā; tik sen nebiju ložņājusi sociālajos tīklos, lai gan man tas īpaši nepatika. Drīz vien atgriezās Marija. Viņa ieskrēja kajītē kā apdedzinājusies.

- Kas tad tev? - izbrīnīta vaicāju, nolikdama savu portatīvo datoru malā.

- Man ir tāds prieks par tevi un Aleksu! - viņa iesaucās. - Es jau zināju, ka nespēsi turēties viņam pretī! Viņš taču ir tāds cukur dūkurītis! - meitene staroja un griezās uz riņķi, vicinādama rokas.

- Par ko tu runā? Es pirms mirkļa uz viņu sakliedzu, - centos paskaidrot, bet meitene atkal mani pārtrauca.

- Ak, izbeidz! Tev neizdosies to noslēpt no Marijas Gregorijas Vaisas! Esmu eksperts šādās lietās! - Gribēju kaut ko nomurmināt, tomēr nekas jēdzīgs nenāca prātā.

- Marij... - iesāku; meitene beidza griezties uz riņķi un izbrīnīta mani uzlūkoja.

- Nemaz nesāc, Alise! Pietiks izlikties, ka viņš tev ir vienaldzīgs! Visi jau zina, ka jūs esat pāris! Un visi ir patiešām priecīgi!

- Mēs neesam pāris, - īpaši uzsvēru darbības vārdu, lai draudzene beidzot atjēgtos no starojošā noskaņojuma. - Nesaprotu, no kurienes tu ņem šādas ziņas. Tās ir kārtējās baumas.

- Tiešām? Man gan tā neliekas! - viņa metās man virsū un centās apskaut, bet es izvairījos un skrēju ārā no kajītes. Nemaz neticēju, ka otro reizi vienas dienas laikā iešu skaidrot attiecības ar to pamuļķīti.

Aizgājusi līdzi viņa kajītei, spēcīgi dauzīju pret durvīm, nemaz neesot pārliecināta, ka puisis ir tur. Pēc brīža durvis tomēr atvērās, un Alekss izskatījās patiešām pārsteigts, ieraugot tieši mani. It kā viņš gaidītu kādu citu.

- Vai atnāci atvainoties? - viņš triumfējoši smaidot vaicāja. Iegrūdu puisi kajītē un ar kāju aizcirtu durvis, lai neviens neiederošais neredzētu mūsu "mīlas strīdus".

- Mierīgāk, mierīgāk. Neesmu tam vēl gatavs, - Alekss iesmējās pats par savu joku. Man smiekli nenāca. Stāvēju, salikusi rokas sānos un dusmīga viņu vēroju. vai puisis varēja būt tas, kurš izplatīja šādas baumas? Lai gan... Kāds viņam no tā labums? Melot par esošām attiecībām izklausās gaužām neloģiski, īpaši ņemot vērā faktu, ka uz kuģa bija simtiem skaistu meiteņu, kas bija gatavas jebkurā mirklī mesties viņa apskāvienos.

- Kāpēc visi pēkšņi atkal domā, ka esam pāris? Man jau ir apnicis šis vājprāts! Varbūt tu to tikai izdomā un izplati, lai slēptu, ka... Ka tu esi gejs! - iesaucos, lai gan zināju, ka tas ir pilnīgi absurds pieņēmums. Biju dzirdējusi, kā viņš ar Metjū pirms dažām dienām pie baseina apsprieda kādu meiteņu ķermeņus.

- Tas ir smieklīgi. Es tiešām nezinu, kas ir izplatījis šīs baumas, bet vai nav vienalga? Mēs varam pārvērst baumas īstenībā, - viņš piedāvāja.

- Šodien kāds baumo, ka mēs esam kopā, un mēs uzreiz kļūstam par pāri. Rīt kāds pateiks, ka guļam kopā, un tu piedāvāsi man pārgulēt? Vai esi prātu zaudējis?

- Nomierinies, es tev nepiedāvāju neko nepieklājīgi. Vienkārši draudzīgas vakariņas. Ja tev nepatiks, varēsi aiziet pēc piecām minūtēm.

Uzreiz gribēju atteikt, tomēr kaut kas mani atturēja un tā vietā es smaidīdama atbildēju:

- Draudzīgas vakariņas? Labi. Kāpēc gan ne?