DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Norunājām ar Aleksu tikties pie kafejnīcas. Viņš, protams, gribēja atnākt man pakaļ uz kajīti, bet iebildu, ka nevēlos, lai Marija iedomājas kaut ko tādu, kas nemaz nav patiesība. Tāpēc uzvilkusi vasarīgu kleitu, devos uz norunāto tikšanās vietu. Alekss jau stāvēja pie ieejas nelielajā kafejnīcā, lai gan nelikās, ka kavēju. Viņš vienkārši bija atnācis pārāk agri.

- Tu izskaties skaisti, - puisis pasmaidīja, aplūkodams mani no galvas līdz kājām kā tādu muzeja eksponātu. Vēlējos pateikt kaut ko līdzīgu: „Iztiksim bez komplimentiem, labi?", bet noklusēju.

Izvēlējāmies galdiņu pie loga, caur kuru redzējām vakarīgo jūru. Oficiante piedāvāja mums ēdienkartes, un mēs burtiski pus stundu nevarējām izlemt, ko ņemt.

- Viņiem ir lieliskas picas. Lai gan arī itāļu pasta ir lieliska... - viņš it kā pie sevis murmināja. Beigu beigās abi paņēmām lazanju, kas izrādījās labāka, nekā biju gaidījusi.

Visu vakaru pavadījām nepiespiestā gaisotnē, un dīvainā kārtā man pat likās interesanti viņa stāsti par dzīvi uz kuģa. Joprojām nezināju, ko puisis šeit darīja un kas bija viņa vecāki, tomēr tobrīd tas nelikās nemaz tik svarīgi. Galvenais, ka negribēju viņu nožņaugt par sagādātajām nepatikšanām. Mēs vienkārši pavadījām labi laiku, it kā šeit būtu arī Marija un pārējie puiši, un es pat nevēlējos, lai vakars beidzas.

- Pastāsti par eksotiskāko vietu, kur esi bijusi, - viņš, ēzdams pēdējos lazanjas gabaliņus, teica. Sāku prātā apdomāt visus ceļojumus, kuros esmu bijusi, un izvēlēties eksotiskāko no tiem.

- Laikam jau Indija, - paraustīju plecus. Puisis ieinteresēts lūkojās manī, it kā gaidīdams turpinājumu, tāpēc paskaidroju. – Nekur citur man nebija izdevības pabraukt ar krokodilu un pasēdēt ziloņa mugurā.

- Oho, izklausās fantastiski! – viņš iesaucās.

- Un tu? Vai jūs visu laiku kuģojat pa Vidusjūru?

- Laikam jau Āfriku varētu nosaukt par diezgan eksotisku. Mēs esam ceļojuši arī pa Indijas okeānu un, kad biju mazāks, arī gar Dienvidameriku, bet ziloņa un krokodila mugurā gan neesmu sēdējis, - viņš iesmējās.

- Un kā tu mācies? Marija teica, ka jūs apgūstat mācību vielu caur internetu, bet tas izklausās tik sarežģīti, - ieminējos.

- Mēs mācāmies vienā no Lielbritānijas online vidusskolām. Pirmajās klasēs man bija privātskolotāji, bet astotajā klasē sāku mācīties pašmācības ceļā. Līdz vidusskolai bija visai sarežģīti, jo nespēju pierast pie sistēmas un daudz ko pats nesapratu, tomēr tad uz kuģa parādījās arī Marija un daži citi jaunieši, ar kuriem izveidojām savu mācīšanās klubiņu. Nu, tagad jau tas vairs nebūs nepieciešams.

- Kāpēc? – ziņkārīgi vaicāju, lūkodamās puisī. Viņa stāsts bija patiešām interesants.

- Esmu pabeidzis vidusskolu, - viņš paraustīja plecus.

- Un ko tālāk? Tu taču nevari tā vienkārši dzīvot uz kuģa! Kā ar koledžu? – visai spītīgi jautāju. Varbūt Alekss nemaz negribēja mācīties, bet es te piesējos ar augstākās izglītības iegūšanu.

- Vēl neesmu izlēmis, - viņš noteica.

- Bet tu esi par to domājis? Vai arī pagaidām nevēlies mācīties? – tincināju. Lai arī nebiju labākā skolniece savā skolā, man patika mācīties. Ne tikai matemātiku un citas eksaktās zinātnes, kur man veicās tīri labi, bet arī tos priekšmetus, kuros nebiju izcila. Man vienkārši patika, kad cilvēks bija inteliģents un izglītots.

- Protams, ka esmu par to domājis, - viņš noteica tādā tonī, it kā tas būtu pašsaprotami. – Es noteikti mācīšos koledžā, bet pagaidām nevienam neatklāju, kurā, jo neesmu vēl saņēmis no viņiem atbildi.

- Ak tā, - zīmīgi noteicu. Nu, vismaz viņš bija iesūtījis dokumentus. Dīvainā kārtā biju bezgala ziņkārīga, kas tad tā bija par koledžu, tāpēc sacīju: - Kad atnāks atbildi, tev noteikti man jāpasaka. – It kā es biju kāds viņam svarīgs cilvēks.

- Protams, - viņš pasmaidīja, un skatam pavērās taisni, balti zobi. – Un kā ar tevi pašu? Nevēlies paņemt brīvu gadu? – Alekss pēc brīža jautāja, lai turpinātu sarunu.

- Man vēl jāpabeidz vidusskola, - paraustīju plecus. – Pēdējais gads. Bet jā, es jau par to cītīgi domāju, esmu taču apzinīga, - par to abi reizē iesmējāmies, lai gan tā patiešām bija taisnība.

- Un ko esi izdomājusi?

- Brīvu gadu es tiešām neņemšu, lai gan tas izklausās visai vilinoši, - atzinos.

- Un kāpēc ne? – viņš turpināja mani iztaujāt kā tādā intervijā. Brīdi klusēju, pūlēdamās sakopot domas.

- Vienkārši baidos, ka pēc brīva gada vairs negribēšu mācīties, - paraustīju plecus.

- Un kas tevi interesē?

- Es studēšu ekonomiku un biznesu. Man patīk matemātika, lai gan arī bioloģijai un ķīmijai nav ne vainas.

- Eksaktā meitene, ko?

- Laikam jau, - pasmaidīju, atbildot Aleksa smaidam.

- Bet kāpēc tieši bizness un ekonomika? Kāpēc ne medicīna? – Intervija turpinājās. Brīdi apdomāju atbildi. – Ja jau tev patīk bioloģija un ķīmija, - viņš piebilda, atdodams oficiantei mūsu netīros šķīvjus.

- Man nešķiet, ka esmu tam radīta. Turklāt... mani nevilina asinis.