DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

SEPTĪTĀ NODAĻA

Pavisam aizelsusies iesteidzos kajītē un aizcirtu aiz sevis durvis, it kā kāds man sekotu. Acīmredzot biju pavisam sasarkusi un izskatījos izbijusies, jo Marija, kura, par brīnumu, nebija aizgājusi vakariņās ar puišiem, uzreiz pielēca kājās no savas vietas un jautāja:

- Kas noticis? Tu izskaties pavisam izmocīta, it kā policisti tev likuši staipīt maisus. - viņa iesmējās par savu joku, lai gan man tas galīgi nešķita smieklīgs. Ievēlos gultā un, aizvērusi acis, nopūtos.

- Atkal tas stulbais Alekss, - paskaidroju, neatvērdama acis. - Viņš mani izseko.

- Tas pavisam neizklausās pēc Aleksa, - Marija pēc neilga klusuma brīža monotonā balsī noteica, tad jau ieinteresētākā tonī vaicāja: - Kāpēc Alekss tev tik ļoti nepatīk? Viņš ir foršs puisis.

Atbalstījos uz elkoņiem un palūkojos uz draudzeni, kura bija iekārtojusies savā gultā lotosa pozā un ziņkārīgi mani vēroja.

- Foršs? Viņš ir īsts ķēms! - iesmējos. - Viņš atkal mani gandrīz nogāza no kājām, un tas skaitās forši? Izlutināts, spītīgs jaunietis, kurš neprot savaldīt savas hormonu vētras, - iespurcos. Tad nu gan izteiciens.

- Man gan izskatās, ka kādam Alekss tīri labi simpatizē. Atzīsties, viņš tev patīk, vai ne? - Marija piemirkšķināja man ar aci, un es novaidējusies atkal apgāzos uz mīkstās gultas.

- Patīk?! Marij, tu vispār klausies, ko es saku? Viņš ir... - Centos izdomāt kaut ko sakarīgu, tomēr nekas nenāca prātā. Kā Marija vispār varēja iedomāties, ka man patīk Alekss? Kā viņš vispār kādai varēja patikt? Turklāt viņam taču bija Meredita.

- Viņš ir superīgs, ne tā? - meitene turpināja čalot, it kā manus vārdus nemaz nedzirdējusi.

- Tu vispār manī klausies? - mazliet par asu vaicāju. - Es viņa dēļ iekuļos vienās nepatikšanās. Es ar viņu nekad nebūšu kopā, skaidrs? - piecēlos gultā sēdus un pāri istabai ielūkojos meitenei acīs. - Tad jau es labāk apēdu savas zeķubikses, nekā satiekos ar to Aleksu. Turklāt viņam ir Meredita, - it kā starp citu noteicu. Protams, dziļi sirdī zināju, ka starp viņiem nekā nav, tomēr netaisījos to atzīt.

- Meredita? Tā vecā slota? - Marija skaļi iesmējās, it kā es būtu izteikusi kādu joku. - Viņa jau gadu pinas Aleksam pa kājām, lai gan ir pārāk veca. Viņai ir divdesmit četri. - Marija sašutumā sacīja un lielām acīm vērās manī, it kā gaidīdama tādu pašu reakciju. Gribēju atbildēt, ka divdesmit četri nav nemaz tik liels vecums, bet izlēmu noklusēt. - Viņiem ar Aleksu ir sešu gadu starpība! Fuj! - Marija iesmējās, it kā iedomājusies kaut ko neķītru.

- Seši gadi nav nemaz tik daudz, - nomurmināju, bet Marija neņēma šos vārdus vērā.

- Aleksam viņa tāpat riebjas, - draudzene turpināja, izlikdamās, ka nav dzirdējusi manu piezīmi. - Viņas dēļ Aleksa bijusī meitene aizgāja no darba.

- Nabadziņš. Un ko man tagad darīt... - sarkastiski noteicu, bet Marija tik turpināja savu monologu.

- Kad Džesa aizbrauca, Meredita uzreiz sāka kārties Aleksam ap kaklu. Ja vien viņam tagad būtu meitene...

- Es jau teicu, ka nedarīšu neko tādu ar to ķēmu. Es vispār netaisos ielaisties šeit romantiskās attiecībās. Turklāt mani Ņujorkā gaida Rihards.

Tā nu nākamās trīsdesmit minūtes man nācās skaidrot Marijai, kas ir Rihards un kādi ir mani plāni attiecībā uz viņu. Meitene uzmanīgi klausījās, it kā tas viņu patiesām interesētu, un tad pavisam nopietni paziņoja: "Rihards būs septembrī. Tagad var būt arī kāds cits.", par ko es sviedu draudzenei ar spilvenu, vēlreiz atgādinādama savas domas par īslaicīgiem atvaļinājumu romāniem.

Drīz vien pēc sarunas beigām Marijai piezvanīja Pārkers un viņa priecīga aizsteidzās pie puiša, atstājot mani vienatnē. Iegāju dušā un izdarīju visus vakara rutīnas darbus - nomazgāju kosmētiku, ieziedu sejas, roku un kāju krēmu un izķemmēju matus - un jau grasījos iet gulēt, kad pie kajītes durvīm atkal kāds pieklauvēja. Lūdzu, Dievs, kaut tas nebūtu Alekss, klusībā nodomāju un izrāpos no segas apakšas, lai atvērtu durvis.

Izrādījās, ka tas bija mans tēvs, un dīvainā kārtā es biju laimīga redzēt tieši viņu. Vismaz dažreiz liktenis rīkojās, kā biju cerējusi.

- Es jau taisījos iet gulēt, - nomurmināju, neielaizdama vīrieti iekšā. Viņš pamāja un sacīja:

- Es tevi ilgi neaizkavēšu. Atnācu tikai pateikt, ka rīt kugis stājas Barselonā uz veselu dienu, tāpēc tev būs brīvdiena, lai vari apskatīt pilsētu, - tēvs uzsmaidīja.

- Paldies, - pasmaidīju. Vismaz viena laba ziņa šodien. Vismaz varēšu kaut uz dienu pazust no darba, nejaukās Mereditas un tā ķēma Aleksa. Turklāt apskatīšu pilsētu, kurā nekad neesmu bijusi, bet vienmēr sapņoju nokļūt. Vēlāk jāpajautā Marijai, vai arī viņa nāks man līdzi; tas būtu lieliski, jo negribēju pavadīt dienu svešā pilsētā pavisam viena.

- Nu, es tad iešu, - pēc neilga brīža tēvs sacīja. Biju pavisam aizmirsusi, ka viņš tur joprojām stāvēja. - Arlabunakti, meitiņ.

- Arlabunakti, - sausi noteicu un aizvēru aiz sevis durvis, nemaz nepārliecinājusies, ka tēvs bija aizgājis.