DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

DESMITĀ NODAĻA

- Jā, mammu, esmu dzīva, - sacīju klausulē, stāvēdama pie loga kajītē. Diena bija pagājusi, kā parasti, tomēr, atnākot pēc darba, apjēdzu, ka jau ilgu laiku neesmu runājusi ar mammu, un, par brīnumu, tieši tajā brīdī iezvanījās mans mobilais un zvanītāja bija tieši mamma.

- Es jau zvanīju tavam tēvam, uztraucos, kāpēc neesi ar mani sazinājusies, - viņa čaloja mazliet uztrauktā balsī.

- Mammu, mēs runājām pirms nedēļas, - atgādināju. – Man šeit nav tik daudz brīvā laika. Ja neaizmirsi, esmu šeit tevis dēļ.

- Nē, dārgumiņ, tu esi uz kuģa tevis pašas dēļ, - mamma mani pārtrauca. – Labi, nerunāsim par to, sarunāts? Nevar taču būt, ka tev tur viss nepatīk. Vai tad kuģis nav lielisks? Un kā ar draugiem? Vai jau esi ar kādu iepazinusies? – Viņa, kā parasti, gribēja zināt visas detaļas.

- Jā, šeit ir tīri labi, ja neskaita trako priekšnieci, kura ir uz manis uzēdusies, - paraustīju plecus, kaut gan sieviete to neredzēja. Pirms viņa sacīja, lai beidzu pārspīlēt, nolēmu mainīt sarunas tematu: - Un kā klājas Deizijai un Oliveram?

- Lieliski, mēs viņus aizsūtījām uz mēnesi pie vecmāmiņas, lai padzīvojas pa laukiem, - mamma priecīga sacīja. Protams, viņi bezgalīgi mīlēja dvīņus, tomēr dažkārt arī tādi gādīgi un rūpīgi vecāki kā mamma un Viljams nogura un gribēja atpūsties no saviem bērniem.

- Tad jau jums ar Viljamu ir daudz brīvā laika, - nomurmināju, juzdamās priecīga par vecākiem.

- Šis ir kā medusmēnesis! – viņa čaloja, atgādinot man, ka pēc abu kāzām viņi tā arī nedevās ceļojumā divatā, bet paņēma mani līdzi, lai gan vecmāmiņa bija piekritusi mani pieskatīt kaut mēnesi.

- Man patiešām prieks par jums, - pasmaidīju. Pastāstīju arī par dienu Barselonā, tomēr visvairāk izplūdu stāstos par iepirkšanos, jo tas bija temats, kas mammu vienmēr interesēja visvairāk. Aprakstīju katru nopirktā apģērba detaļu, taču apsolīju arī nofotografēt un atsūtīt attēlus, par ko mamma bija stāvā sajūsmā. Mūsu sarunu pārtrauca durvju atvēršanās un aizelsusies Marija. Meitenes sejas izteiksme vēstīja, ka bija noticis kut kas slikts.

- Labi, mammu, man tagad jāiet, - atvadījos un, apsolījusi piezvanīt kaut kad drīz, noliku klausuli un nometu mobilo uz gultas. – Marij, vai kaut kas noticis?

- Jā, tev ātri jānāk man līdzi, - viņa paķēra mani aiz rokas un vilka ārā no kajītes tik ātri, ka es pat nepaspēju paņemt telefonu.

- Bet kas noticis? – gaitenī jautāju, cenzdamās apturēt meiteni.

- Metjū. Viņš... Nē, es nevaru, tev tas pašai jāredz, - viņa stiepa mani uz klāja. Kas bija noticis ar Metjū? Kas gan varēja notikt? Izkāpām no lifta uz viena no augšējiem klājiem, un tagad mani vairs nevajadzēja stiept, es pati steidzos Marijai līdzi, jo biju sākusi uztraukties. Nonācām pie baltām durvīm, kur bija arī Pārkers.

- Nu, kur tad ir Metjū? – vaicāju.

- Ejam, viņš ir tur iekšā, - Marija pamāja uz durvīm; Pārkers tās atvēra un ielaida mani iekšā telpā, kur valdīja tumsa. Pagriezos, lai pajautātu draudzenei, kur ir slēdzis, tomēr viņa nesekoja. Tā vietā aiz manas muguras jau bija aizvērušās durvis.

- Ej, laidiet mani ārā! – iesitu pa durvīm. Telpā iedegās gaisma un es no izbīļa iekliedzos.

- Beidzot es atradu to stulbo slēdzi, - kāds nomurmināja. Pagriezos un dažus soļus tālāk man priekšā stāvēja neviens cits, kā Alekss.

- Vai tas ir kaut kāds joks?! – atkal pagriezos pret durvīm un sāku tās dauzīt sparīgāk, lai gan drīz vien apjēdzu, ka no tā nebija nekādas dižās jēgas. – Laidiet mani ārā!

- Kamēr nesalabsiet, sēdēsiet tur, - atskanēja slāpēta Marijas balss.

- Es tevi nositīšu! – iekliedzos un, iespērusi ar kāju pa durvīm, apsēdos, atbalstījusies pret sienu. Aplūkoju nelielo telpu, kas acīmredzot bija noliktava. – It kā viņi nezina, ka netaisos ar tevi salabt mieru, - norūcu.

- Vismaz mēs esam apgādāti ar ēdienu, - Alekss pajokoja, norādīdams uz kastēm pie vienas no sienām. Arī viņš bija apsēdies un smīnēdams lūkojās uz mani.

- Kas tik smieklīgs? – dusmīgi jautāju. – Mēs šeit esam tevis dēļ.

- Man patīk, kad jūs, meitenes, dusmojaties. Jūs uzreiz esat tik skaistas, - viņš pasmaidīja, tāpēc ātri riebumā novērsos. Kā viņš varēja būt tik mierīgs? Biju ieslēgta kaut kādā telpā ar puisi, kuru necietu ne acu galā, biju izsalkusi un nogurusi un man sala, tāpēc nespēju saglabāt vēsu prātu.

- Tas nav smieklīgi. Es viņus nositīšu, kad tikšu no šejienes ārā, - dusmīgi norūcu, sakrustodama rokas uz krūtīm.

- Ja gribi zināt, es arī par šo plānu neko nezināju. Pārkers pateica, ka ar Metjū kaut kas noticis, un iestūma mani šeit. Vispār viņi ir labi draugi, ja izdomāja tādu plānu, - Alekss paraustīja plecus. Kādu brīdi valdīja klusums, jo nezināju, ko atbildēt un vai vispār vajadzētu kaut ko atbildēt. Izlēmu klusēt, kamēr mūs neizlaidīs no šejienes, tāpēc iespiedos ciešāk stūrī, piespiezdama kājas sev ciešāk klāt. Sporta biksēs un t-kreklā bija kļuvis patiešām vēsi.

- Tev ir auksti? Še, paņem manu jaku, - puisis piedāvāja. Papurināju galvu.

- Man no tevis neko nevajag.

- Nu ja, labāk ir būt spītīgai un nosalt ragā, nekā pieņemt no tā ķēma Aleksa jaku, vai ne?

- Paskat, cik tu gudrs, - sarkastiski noteicu. – Būtu labāk izdomājis, kā mums tikt no šejienes ārā. – Alekss piecēlās un piegāja pie durvīm.

- Ei, Pārker, vai jūs tur vēl esat? Mēs salīgām mieru, tagad laidiet mūs ārā! – viņš meloja. – Viņa pieņēma manu atvainošanas.

Par atbildi sekoja tikai klusums. Viņi ņirgājās par mums?! Alekss mēģināja sasaukt Pārkeru un Mariju vēl vairākas reizes, tomēr drīz vien atmeta šo ideju un atgriezās savā vietā pie kastēm.

- Es vismaz centos. Bet ko izdarīji tu, lai izkļūtu no šejienes? – viņš atkal smīkņāja. Novērsos no puiša sejas un riebumā lūkojos uz savām kailajām rokām.

- Tu nopietni?! Man jau likās, ka mēs salabām, bet tu atkal sāc? Kurš no mums abiem šeit ir vīrietis? Izdabū mūs ārā, - nomurmināju. Sēdējām klusēdami, un nezināju, cik ilgs laiks pagāja, kad beidzot atskanēja klikšķis un durvis atvērās. Biju tik ļoti pārsalusi, ka no sākuma pat nezināju, vai maz piecelšos. Ne uz vienu neskatīdamās, izsteidzos no improvizētās cietuma kameras un, pabrāzdamās garām Marijai un Pārkeram, steidzos uz kajīti.

Negribēju vairs nevienu no viņiem redzēt. Baigie draugi.