DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA

- Par ko tu gribi runāt? – vienaldzīgi vaicāju, gribēdama, lai viņš it prom. Puisis iekārtojās man blakus, un es tikai tad pamanīju, ka viņam rokās bija liela, brūna aploksne, kas jau bija atplēsta vaļā.

- Varbūt vēlies aplūkot šo? – Alekss pasniedza man aploksni.

- Kas tas ir? – jautāju.

- Paskaties pati, - viņš paraustīja plecus. Pasniedzos pēc aploksnes, kas gulēja uz galda, un izvilku no tās vairākas baltas lapas. Pārskrēju ar acīm uzrakstiem un tekstam, apjēgdama, ka tā ir vēstule no Jūrniecības Universitātes, kas atrodas Ņujorkā. Ņujorkā!

- Alekss... - iesāku, pielēkdama kājās. – Vai tā ir... Vai tevi pieņēma Jūrniecības Universitātē? Kāpēc tu agrāk neteici? – sajūsmināta vaicāju. Sliktais garastāvoklis, kas nomāca mani vairākas dienas, bija pazudis.

- Vēstule atnāca tikai pirms pusstundas, - viņš smaidot atbildēja, nostājies man pretī.

- Bet kāpēc tu par to nestāstīji iepriekš?

- Laikam jau baidījos, ka man atteiks, - puisis paraustīja plecus. – Klau, tad varbūt mēs varētu...

- Ak, Aleks! – iesaucos, mezdamās puisim ap kaklu un sākdama viņu skūpstīt, pat aizmirsdama, ka neatradāmies vienatnē.

- Alise! Vai tā esi tu?!

Mūs bija pamanījusi Marija. Tagad jau divi no mūsu draugiem zināja, ka bijām kopā, tāpēc vairs nebija jēgas neko slēpt.

- Un cik ilgi jūs jau esat kopā? – Marija jautāja, kad pus stundu pēc jaunumu uzzināšanas sēdējām mūsu kajītē uz paklāja viena otrai pretī un runājām. Vainīgi pasmaidīju.

- Nu... - atbildēju, nodūrusi skatienu, it kā biju nogrēkojies bērns, kas baidījās atzīties vecākiem.

- Kāpēc tu neteici, ka viņš tev patīk?! – Marija turpināja. - Es te cenšos viņai atrast draugu, bet pēkšņi izrādās, ka viņai jau sen tāds ir! – meitene iesmējās. – Es taču esmu tava draudzene!

- Piedod, Marij, - pasmaidīju, palūkojoties uz Mariju. Baidījos viņas acīs redzēt nosodījumu, bet tās gailēja patiesā priekā un sajūsmā. – Mēs izlēmām nevienam neteikt, jo vasaras sākumā es nosolījos, ka man nebūs drauga. Kur nu vēl tāds, kā Alekss! – iesmējos, atcerēdamās, kā es par viņu izrunājos vēl pirms gandrīz diviem mēnešiem.

- Nomierinies, muļķīte! – viņa iesmējās. – Esmu tik laimīga par jums! – draudzene iesaucās, mezdamās manos apskāvienos. Nogāzāmies guļus, un kopā smējāmies, lūkojoties baltajos kajītes griestos.

Vēlāk aizgāju uz Aleksa kajīti, kamēr viņš bija prom, un apsēdos uz balkona, pievilkdama ceļgalus sev klāt. Puisis visdrīzāk bija pie vecākiem, bet mani tas neuztrauca, jo pat atrašanās vienatnē viņa istabā darīja mani laimīgu.

Kad jau tuvojās vakars, draugs beidzot atnāca. Pamanījis mani, viņš ienāca balkonā un, apskāvis mani no mugurpuses, pieliecās, lai noskūpstītu. Vēlējos, lai viņš apsēžas man blakus, bet pamanīju, ka puisis atkal bija nozudis kajītē. Pēc mirkļa viņš atgriezās ar pledu rokās.

- Jau paliek vēss, - viņš klusi sacīja, apsegdams manus plecus un pats iekārtodamies blakus. Alekss mani apskāva, un tā mēs sēdējām, ietinušies siltajā segā.

- Vai pastāstīji vecākiem jaunumus? – interesējos, lūkojoties rietošajā saulē.

- Jā, tikko biju pie viņiem. Tēvs visu laiku smējās. Viņš neticēja, ka mani pieņems kaut viena universitāte, - puisis pasmējās, ciešāk mani apskaudams.

- Tiešām? – Biju izbrīnīta. – Un ko teica par tavu profesijas izvēli? – Viņa sapnis kļūt par jūrnieku beidzot varēs piepildīties, turklāt Ņujorkā, pavisam netālu no manis! Tas nevarēja nepriecēt.

- Viņi bija sajūsmā, - Alekss priecīgs pasmaidīja. – Mamma teica, ka lepojas ar mani.

- Un tēvs?

- Viņš leposies ar mani, kad universitāti pabeigšu, - puisis pajokoja, un es pasmaidīju.

- Zini, šie ir labākie jaunumi, kādus esmu dzirdējusi ilgā laikā, - turpināju sarunu. – Tagad mēs varēsim tikties diezgan bieži, vai ne?

- Protams, - Alekss pamāja un pieliecās, lai mani noskūpstītu. – Varēšu iepazīties ar tavu ģimeni.

- Varbūt pagaidām to neafišēsim? – iesmējos, atcerēdamās, kā vairākas nedēļas slēpām mūsu attiecības no draugiem, līdz beidzot šodien viņi paši visu uzzināja. Metjū to bija uzminējis pirmais pēc daudzajiem sīkumiem, bet Marija ieraudzīja, kā mēs skūpstījāmies uz klāja. Laikam vienīgie, kas vēl par to nezināja, bija Aleksa vecāki un mans tēvs.

- Kā vēlies, - viņš pasmaidīja. – Bet agri vai vēlu es gribēšu iepazīties ar tavu burvīgo mammu. Viņai noteikti jābūt stiprai sievietei, ja uzaudzināja tādu kā tevi, - viņš pazobojās, tāpēc maigi iesitu puisim.

Kad jau bija satumsis, iekārtojāmies kajītē. Kad gribēju doties pie sevis, Alekss mani noskūpstīja it kā uz atvadām un nelaida vaļā.

- Varbūt paliksi? – viņš čukstēja man ausī.

- Alekss... - man aizlūza balss. Joprojām nebiju tam gatava.

- Apsolu, ka nedarīšu neko, kam nebūsi gatava, - viņš pasmaidīja, ielūkodamies man acīs. Puiša skatiens izteica visas viņa emocijas. Beigu beigās piekrītoši pamāju, un viņš iecēla mani savā milzīgajā gultā, kur gulējām viens otram blakus, skūpstīdamies un apskaudamies.

- Man vajadzētu pidžamu, - atgādināju. Alekss apsēdās un sāka pogāt vaļā savu gaiši zilo kreklu. Iesmējos, sagrābdama viņa apģērba gabalu, un iesteidzos nelielajā vannas istabā, lai pārģērbtos. Atstādama šortus un t-krekliņu uz skapīša, atgriezos istabā, un iekārtojos viņam blakus zem segas.

- Šodien piepildījās divi mani sapņi, - viņš klusi sacīja.

- Ak tā? – vaicāju, saraukdama uzacis.

- Pirmkārt, mani pieņēma Jūrniecības Universitātē. Otrkārt, tu paliksi pie manis pa nakti, - viņš sāka skūpstīt manu kaklu, un tas bija labākais, ko līdz šim biju jutusi. Pēkšņi Alekss atrāvās un smiedamies sāka mani kutināt, tāpēc centos izvairīties un arī skaļi smējos.

Kad pagurām kutināt viens otru un skūpstīties, gulējām zem biezās dūnu segas, piespiedušies viens otram blakus. Biju uzlikusi galvu viņam uz kailajām krūtīm, un viena viņa roka atradās man uz augšstilba.

Pēdējais, ko atceros, pirms iestājās tumsa un es aizmigu, bija tas, ka mūsu ķermeņi tik labi saderēja kopā, ka man ar to pietika, lai es būtu laimīga.