DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Pagāja vairākas dienas, un es sēdēju uz klāja pie galdiņa un, izbaudot silt vasaras saulīti, lasīju grāmatu. Pēkšņi, kad pāršķīru lappusi, no grāmatas izkrita balta lapa. Pacēlusi to no klāja grīdas, atvēru un aplūkoju lapu. Tā bija zīmīte no Aleksa, uz kuras bija rakstīts: „Tiekamies manā kajītē pirms pusdienām?". Paskatījos rokas pulkstenī un pamanīju, ka jau ir gandrīz divpadsmit, tātad Alekss mani jau gaidīja. Piecēlos kājās un, aizvērusi grāmatu, devos puiša kajītes virzienā. Joprojām nespēju saprast, kā draugs varēja nepamanīts ielikt zīmīti manā grāmatā, ja tā visu laiku bija manā uzraudzībā.

Pieklauvēju pie Aleksa kajītes durvīm, lūkodamās visos virzienos, cerēdama, ka neviens mani neredz. Mūsu attiecības taču joprojām bija slepenas, un es cerēju, ka tā arī paliks.

- Es jau iedomājos, ka tu neatnāksi, - Alekss iesmējās un, satvēris manu roku, ievilka kajītē. Iekritu puiša apskāvienos un ļāvu sevi noskūpstīt. Viņa lūpas uz manējām bija tik maigas.

Kad atvirzījos no viņa prom, smaidīdama uzlūkoju puisi.

- Kā gan es varēju neatnākt, - iesmējos. – Vai gribēji par kaut ko aprunāties? – vaicāju, izraudamās no viņa tvēriena, un apsēdos uz puiša gultas.

- Vai mums jātiekas tikai tāpēc, lai par kaut ko aprunātos? – puisis vaicāja, paraustīdams plecus. Nolēmu, ka tas ir retorisks jautājums, tāpēc neatbildēju, bet lūkojos, kā viņš apsēdās uz mīksta atpūtas krēsla man pretī. – Gribēju pavadīt laiku kopā ar tevi.

- Nu labi, - paraustīju plecus, un piecēlos kājās, lai atvērtu balkona durvis. Puiša kajīte neatradās uz darbinieku klāja, tāpēc viņam bija pašam savs nelielais balkons, uz kura izgāju, nostādamās pie treliņiem. Diena bija skaista un saulaina, tomēr pietiekami karsta, tāpēc uzreiz apsēdos uz krēsla, slēpdamās no saulītes. Pēc dažiem mirkļiem arī Alekss iznāca uz balkona, apsēzdamies man blakus un uzlikdams roku man uz kājas. Sarāvos, juzdama puiša pirkstu pieskārienu, taču neatvirzīju kājas.

Pēkšņi mans mobilais telefons ievibrējās, un es izbijusies palēcos. Alekss iesmējās, un es izvilku telefonu no šortu kabatas, lai palūkotos, kurš man ir uzrakstījis īsziņu. Tā bija Marija; viņas īsziņa, kā parasti, bija sajūsmas pilna: „Mums steidzami jātiekas!".

- Vai kaut kas notika? – Alekss vaicāja, ielūkojies man sejā.

- Marija grib satikties, - sacīju un piecēlos kājās, lai dotos prom.

- Nu re, pavadījām laiku kopā, - viņš sarkastiski iesmējās.

- Es atnākšu, kad varēšu, apsolu, - pasmaidīju un, uzspiedusi skūpstu uz puiša lūpām, steidzos prom. Piezvanīju Marijai un norunāju satikties uz klāja, lai gan pēc draudzenes balss spriedu, ka viņa ir par kaut ko sajūsmā, un tādos brīžos Marija varēja uzvesties visai neadekvāti, tāpēc nezināju, vai būtu labi tikties cilvēku pilnā vietā.

- Alise, es zinu, kurš ir tas pielūdzējs! – viņa iesaucās mirklī, kad mani ieraudzīja, un es nepaspēju pat sasveicināties.

- Jā? Un kurš tad? – vienaldzīgi vaicāju, sakrustodama rokas uz krūtīm.

- Tas ir Zaks! Pavāra palīgs! – viņa triumfējoši iesaucās, aiz sajūsmas lēkādama man apkārt. Sastingu, apjēgdama, ka Marija tik tiešām bija turējusi savu solījumu un „atrada" manu pielūdzēju. Negribēju teikt, ka draudzenes pūliņi bija veltīgi un ka tas nebija īstais, tāpēc vienkārši smaidot lūkojos meitenē.

- Kā tu vari būt par to tik pārliecināta? – mierīgi vaicāju, cenzdamās neizklausīties uztraukusies.

- Es redzēju, kā viņš uz tevi skatījās brokastu laikā! Kad vēlāk viņam par to jautāju, Zaks atzinās, ka tu viņam patīc! Tā ka šovakar jums ir randiņš! – Randiņš? Viņa bija paspējusi noorganizēt man randiņu ar puisi, kuru pat nepazinu? Acīmredzot neizskatījos tik ļoti sajūsmināta, tāpēc Marija piebilda: - Beidz, būs jautri! Kad jūs būsiet kopā, varēsim iet kaut kur četratā – tu ar Zaku, un es ar Pārkeru. Vai neizklausās lieliski? – viņa gavilēja.

- Jā, nudien, - noburkšķēju, un turpmākās piecas minūtes man nācās klausīties, kāds Marija bija malacis, un kur man jātiekas ar šo noslēpumaino Zaku. Aizbildinoties ar kārtējām pusdienām ar tēvu un tikusi vaļā no Marijas, steidzos atpakaļ uz Aleksa kajīti, kur puisis sēdēja uz atpūtas krēsla istabas stūrī un lasīja kādu grāmatu. Nemaz iepriekš nezināju, ka viņam patika lasīt, lai gan uz vienas no telpas sienām bija grāmatu plaukts.

- Tu izskaties uztraukusies, - Alekss nomurmināja, kad iesteidzos kajītē un spēcīgi aizcirtu durvis, ielikdama elektronisko atslēgu šortu kabatā. Pirms pāris dienām viņš bija man iedevis otru kajītes atslēgas eksemplāru, lai varu šurp atnākt jebkurā laikā. Tātad viņš man uzticējās vairāk, nekā biju domājusi.

- Es arī esmu uztraukusies! – norūcu, staigādama turpu šurpu pa kajīti.

- Kas noticis? – Alekss piecēlās un nostājās man blakus, likdams man apstāties. Viņš satvēra manas plaukstas un ielūkojās man acīs. – Vai kaut kas ar Mariju?

- Jā, viņa ir zaudējusi prātu!

- Nomierinies un pastāsti, kas noticis, - puisis pasmaidīja, un mēs abi apsēdāmies uz viņa milzīgās gultas. Sāku skaitīt līdz desmit, jo tas bija paņēmiens, ko man iemācīja vecmāmiņa – skaiti un drīz vien nomierināsies. Pēc neilga klusuma brīža, kad varēju uzticēties savai balsij, izstāstīju par notikušo:

- Atceries, kad teicu, ka nevajadzēja sūtīt tās puķes?

- Toreiz vēl Marija padomāja, ka tev ir pielūdzējs? – viņš iesmējās.

- Jā, - piekrītoši pamāju. – Tagad Marija ir atradusi to pielūdzēju.

- Ak tā? – Alekss izbrīnā savilka uzacis.

- Tas ir Zaks, kaut kāds tur pavāra palīgs, - pastāstīju.

- Alise Harisona, tu nu gan esi siržu lauzēja, - viņš atkal iesmējās. – Un man likās, ka esmu tavs vienīgais vīrietis.

- Tagad nav laika jokot, - nopietni sacīju, tomēr puiša sejas izteiksme lika pat man pasmaidīt par šo joku. – Viņa ir sarīkojusi mums randiņu! – biju izmisumā, un ielūkojos Aleksa acīs, meklēdama tajās mierinājumu. Cerēju, ka draugs varēs izdomāt un ieteikt kaut ko jēdzīgu. Kad viņš klusēja, nepacietīgi vaicāju: - Un ko man tagad darīt?

- Alise, tu esi pirmā meitene pasaules vēsturē, kas stāsta vienam puisim par randiņu ar citu, - viņš plati pasmaidīja un pieliecās, lai mani noskūpstītu. Citā reizē es noteikti būtu tam ļāvusies, tomēr šis nebija piemērotākais brīdis, tāpēc atvirzījos un piecēlos kājās, lai Alekss nevarētu mani aizsniegt.

- Tas taču nav smieklīgi! – centos izklausīties dusmīga, taču nespēju. – Vai tu man ieteiksi, ko darīt?

- Ej uz randiņu, - viņš paraustīja plecus. Tik vienkārši? – Izbaudi laiku.

- Bet man taču esi tu! – iesaucos un apsēdos viņam uz ceļa, aplikdama rokas puiša kaklam.

- Citu acīm mēs esam kaut kas starp paziņām un draugiem, - viņš atzīmēja. Jā, tā bija taisnība, tomēr doma par randiņu ar citu puisi nelika man mieru.

- Un ja nu viņš sāks man uzmākties? Tu taču negribi, lai tavai meitenei uzmācas, - sacīju to pēc iespējas koķetākā balsī, plivinādama skropstas.

- Domāju, ka pratīsi sevi aizstāvēt, - Alekss iesmējās. – Nopietni. Ja vēlamies saglabāt mūsu attiecības slepenībā, tev jāiet vismaz uz šo randiņu.

- Un kā lai es pēc tam paskaidroju Marijai, kāpēc man ar to Zaku nesākās nekādas attiecības? – uzdevu kārtējo jautājumu.

- Par to mēs domāsim vēlāk, - viņš nomurmināja manos matos, un tad jau mums nebija laika runāt par tik nesvarīgām lietām, jo pazudām viens otra apskāvienos.