DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA

Nākamās divdesmit četras stundas pavadīju uztraukumā par to, ka policisti patiešām atnāks uz manu kajīti un atradīs tur pazudušo maku, lai gan es neko nebiju nozagusi. Man virsū mācās paranoja, kuru nespēju izskaidrot Marijai. Draudzene visu laiku centās mani mierināt un apgalvot, ka beigu beigās viss noskaidrosies, lai gan tas ne īpaši palīdzēja.

Iedomājos, ka varētu iedzert, taču tikpat drīz šo domu atmetu. Es nebiju cilvēks, kurš lietoja alkoholu. Es vispār biju pret to, tāpēc nācās vien samierināties un censties normālos veidos tikt galā ar šo uztraukumu.

Tomēr jau nākamā rīta brokastīs viss noskaidrojās. Policisti tā arī nebija ieradušies uz mūsu kajīti, lai veiktu kratīšanu, un no manis tika noņemtas jebkādas apsūdzības.

Bakstīju savu auzu pārslu putru, neklausīdamās draugu čalošanā, kad darbinieku kafejnīcā starodams ieskrēja Alekss un uzreiz piesteidzās pie mūsu galdiņa.

- Tu ko, skrēji maratonu? – Metjū iesmējās, jo Alekss bija pavisam aizelsies. Viņš apsēdās uz brīvā krēsla un, nejautādams atļauju, paņēma Marijas glāzi un padzērās no tās apelsīnu sulu. Kad puisis vairs skaļi neelsa, viņš sacīja:

- Nē, šis bija svarīgāk par maratonu. Alise, tu vari būt mierīga, situācija ar maku ir noskaidrojusies, - viņš pievērsās man. Es jau zināju, ka beigu beigās viss būs kārtībā, bet negaidīju, ka tas notiks tik drīz.

- Kā tu zini? Kas notika? Vai biji policijas iecirknī? – visi reizē uzdevām dažādus jautājumus. Alekss atlaidās krēslā ērtāk un pacēla rokas, parādīdams, lai apklustam.

- Mieru, mieru, - viņš iesmējās. – Jūs esat tik nepacietīgi.

- Ja tu tūlīt pat neteiksi, kas galu galā bija zaglis, es tevi noslīcināšu, - Marija draudīgā balsī sacīja, un mēs visi iesmējāmies, tad meitene piebilda: - Ūdens mums apkārt ir pietiekami daudz.

- Labi, labi. Izrādās, ka pie visa vainīga bija Meredita.

- Es jau zināju, ka tai raganai ir ar to kaut kāds sakars, - norūcu.

- Vai jūs ļausiet reiz man pabeigt? – Alekss iesmējās. – Tad lūk, viņa noslēpa maku savā kajītē, acīmredzot gribēja to pēc tam nepamanīti noslēpt Alises mantās, bet viņai nepaveicās. Šorīt policijas šerifs atnāca pie Mereditas un, kamēr viņa bija vannas istabā, viņš nejauši atvēra atvilktni, kurā tad arī bija maks.

- Un kas tagad viņai būs? – Pārkers vaicāja. Visi ieinteresēti lūkojāmies uz Aleksu, kurš bija atnesis labo vēsti.

- Es redzēju, kā policisti ved Mereditu uz iecirkni. Pagaidījis kādu mirkli, sagaidīju Alises tēvu, kad viņš gāja ārā no iecirkņa. Aizbildinādamies ar informācijas nodošanu Alisei, uzzināju, ka no sākuma Mereditu gribēja apcietināt un nodot sauszemē varas iestādēm, bet vīrietis, kam viņa nozaga maku, esot piedevis tik jaukai meitenei. Pilnīgi pretīgi, - viņš iesmējās.

- Un kas tagad? – vaicāju, cerēdama, ka priekšniece netiks cauri bez soda.

- Tagad viņu vienkārši atlaidīs, - Alekss paraustīja plecus.

- Beidzot! – iesaucos. Šī bija labākā ziņa vairāku dienu laikā. Garastāvoklis no nomākta uzreiz kļuva lielisks. Beidzot tā ragana vairs neterorizēs mani un citas apkopējas, un neuzvedīsies kā īsta riebekle ar citiem darbiniekiem.

Pirmo reizi šī mēneša laikā devos uz darbu ar vislielāko prieku. Tāpat kā es, visas apkopējas bija nesaprašanā, kas tagad notiks, tomēr mūs gaidīja kuģa direktors kopā ar manu tēvu, lai droši vien paziņotu labās ziņas. Viņi ātri pārstāstīja to pašu, ko biju dzirdējusi no Aleksa, un tad atklājās vēl viena laba ziņa.

- Par apkopēju priekšnieci tagad kļūst Kārena Donohjū. Domāju, ka esat pietiekami strādājusi Mereditas padotībā, lai varētu tikt galā arī ar priekšnieces pienākumiem, - kruīza kuģa direktors smaidīdams paziņoja un paspieda Kārenai roku. Lielākā daļa apkopēju (izņemot Mereditas uzticīgās draudzenītes) uzreiz steidzās apsveikt Kārenu. Viņa bija patiešām labi piemērota jaunajam amatam. Diezgan stingra, bet tajā pašā laikā saprātīga un draudzīga.

Kad vīrieši aizgāja, Kārena nostājās nostāk no mums un sacīja: - Meitenes, man tiešām prieks, ka tagad es būšu jūsu priekšniece. Apsolu, ka nemocīšu jūs kā Meredita. – To dzirdot, visas kopā iesmējāmies.

Pēc darba, priecīga soļodama uz kajīti, satiku Pārkeru.

- Kā pagāja diena? – viņš vaicāja.

- Lieliski, kāpēc jautā? – smaidot atbildēju ar pretjautājumu.

- Gribēju uzzināt, cikos tiekamies pirms koncerta. Vēl jānopērk ziedi, - viņš paraustīja plecus, kad iekāpām liftā.

- Koncertu? Kādu koncertu... Ak jā, biju pavisam aizmirsusi! – iesaucos, ar plaukstas virspusi viegli uzsizdama sev pa pieri. Kā gan es varēju aizmirst par Marijas koncertu šovakar? Kādu mirkli valdīja klusums, tad Pārkers atkal jautāja:

- Nu tad? Cikos mums ar Metjū būt gataviem?

Brīdi padomājusi, atbildēju, ka sešos būtu lieliski. Man bija divas stundas, lai sagatavotos koncertam, un tas bija piemērots laiks, lai laicīgi ierastos zālē un ieņemtu savas vietas. Izšķīrāmies un devāmies katrs uz savu pusi. Iesteidzos kajītē un uzreiz atvēru skapi, meklēdama piemērotāko kleitu. Iedomājos par Barselonā iegādāto tērpu, bet tad atmetu šo domu. Gribu kleitu pataupīt kādam īpašam gadījumam, lai gan nezinu, no kurienes prātā šādas domas. Beigu beigās izvēlos gaiši zilu kleitu, kas ir pietiekami svinīga, bet ne tik laba kā Barselonā pirktā.

Atstāju matus izlaistus un mazliet uzkrāsojos, un drīz vien pienāk seši, kad jādodas uz tikšanos ar puišiem. Paņemu no maka arī vairākus dolārus, lai nopirktu draudzenei ziedus, un steidzos ārā no kajītes.

- Tu labi izskaties, - Alekss komentē, kad satieku viņus gaitenī. Kopā dodamies uz ziedu veikaliņu, kur nopērkam puķes mūsu dziedātājai. Marija sagādāja mums labākās biļetes, tāpēc koncerta zālē sēžam gandrīz pašā priekšā pie galdiņa uz mīkstiem dīvāniem. Iekārtojos ērtāk, un man blakus apsēžas Alekss. Puiši pasūta sev alkoholiskos kokteiļus, aizbildinādamies, ka šodien drīkst – Meredita taču vairs netraucēs mums dzīvot.

Koncerts, kurā uzstājas Marija, ir lielisks. No sākuma dzied koris, un vēlāk uzstājas dueti un solisti. Draudzene izpilda vismaz piecas dziesmas. Kad koncerts beidzas un visi dziedātāji uznāk uz skatuves, skatītāji pieceļas, lai aplaudētu, un mēs visi steidzamies uz skatuvi apsveikt Mariju.

- Tu biji lieliska, - smaidot saku un pasniedzu meitenei puķes, uzspiezdama ašu skūpstu meitenei uz vaiga. Arī Alekss un Metjū viņu apsveic pavisam ātri, savukārt Pārkers tur draudzeni ciešā apskāvienā vismaz minūti. Viņi noskūpsta viens otru, un tad mēs atgriežamies savās vietās.

- Vai drīkstu tevi pavadīt līdz kajītei? – Alekss jautā, kad skatītāji jau sāk izklīst.

- Aleks...

- Mēs esam tikai draugi, es atceros, - viņš iesmejas, un es piekrītoši pamāju. Ko gan citu es varu teikt?