DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

- Esmu tik priecīga par tevi!- Marija iesaucās, kad pastāstīju viņai par savu mēnesi garo atvaļinājumu.

- Par mani vai sevi? - iesmējos, ļaudama meitenei sevi apskaut.

- Kāda starpība? - viņa smejoties vaicāja. - Galvenais, ka tagad mēs varēsim pavadīt vairāk laika kopā!

- Tas gan, - piekrītoši pamāju, izvilkdama no skapja džinsa šortus un uzvilkdama tos. Jau varēju paredzēt, ka Romā būs patiešām karsti. Pirms diviem gadiem ar vecākiem bijām Itālijā tieši vasarā, un knapi izturējām karstumu.

- Šis mēnesis būs lielisks! Un šī diena! Ak, Roma, gaidi mani! - Marija gavilēja. Saģērbāmies un devāmies satikties ar puišiem. - Ceru, ka šodien tu nerīkosies tāpat, kā Barselonā, - viņa pačukstēja, kad tuvojāmies puišiem.

- Tu joko? Tā tagad būs mana tradīcija, - jokoju, zinādama, par ko draudzene runāja. Protams, viņa negribēja, lai es atkal sakliegtu uz Aleksu un aizvilktu viņu prom no puišiem. Izlēmu šodien tā nedarīt, galu galā mēs ar Aleksu jau bijām tādi kā draugi. it īpaši pēc visiem atriebības plāniem un baumām, ko bijām pārdzīvojuši šo divu mēnešu laikā.

- Sveikas, meitenes! - Pārkers sacīja, apskaudams savu draudzeni. Nokāpām no kuģa un atkal ar taksometru aizbraucām uz pilsētas centru.

- Nu, ko darīsim? Roma izskatās tik burvīgi! - Metjū sacīja, lūkodamies uz visām pusēm. Jau tagad, no rīta, varēja just, ka diena būs karsta.

- Jā, te taču ir tik daudz meiteņu un bāru, kuros iedzert, vai ne, Metjū? - Alekss iesmējās, uzsizdams draugam pa plecu.

- Beidz, esmu taču te pirmo reizi, - Metjū atbildēja.

- Jā, jo iepriekšējā reizē tu biji pārāk piedzēries, lai izkļūtu no gultas, un mums nācās iet uz Romu vieniem, - Marija atgādināja, un visi reizē iesmējās, kamēr es neizpratnē lūkojos apkārt.

- Varbūt iesim uz atrakciju parku? Esmu dzirdējis, ka te nesen atklāja karuseļus, - Alekss piedāvāja. Uzreiz piekritām, negribēdami šajā karstajā dienā staigāt un aplūkot antīko romiešu atstātos pieminekļus, jo visi jau bijām tos redzējuši. Tāpēc noķērām vēl vienu taksometru, ar kuru aizbraucām uz otru pilsētas galu. Atrakciju parks bija tiešām liels, tāpēc nolēmām tur pavadīt visu dienu. Iegādājušies dienas biļetes, devāmies uz karuseļiem, no kuriem pirmie bija amerikāņu kalniņi. Stāvējām pašā rindas priekšā, tāpēc apsargs iegrūda mani blakus Aleksam pašā vilcieniņa priekšā, lai gan vēlējos sēdēt aizmugurē kopā ar draudzeni, jo izjutu bailes. Vispār man ļoti patika karuseļi, patika just, kā adrenalīns piepilda manu ķermeni, tomēr tajā pašā laikā vienmēr bailēs kliedzu.

- Tu izskaties pārbijusies, - Alekss iesmējās, kad apsargs bija nostiprinājis aizsardzības stiprinājumus.

- Ļoti smieklīgi, - noburkšķēju, lai gan nejutos dusmīga.

- Gan jau būs labi, - Alekss mani centās nomierināt. Atskanēja skaļa mūzika, un vilcieniņš sakustējās. Drīz vien lidojām pa amerikāņu kalniņiem, un es dzirdēju aiz muguras bailīgus kliedzienus, par ko man uznāca smieklu lēkme.

- Es taču teicu, ka tas ir jautri! - Alekss pārkliedza mūziku un trokšņus visapkārt, palūkojies uz mani. Smējos, nespēdama apstāties, kamēr vilcieniņš nepalēnināja gaitu. Tālāk devāmies uz citiem karuseļiem, pavadot lieliski laiku. Vēlāk Marija, Pārkers un Metjū izlēma iet uz spoku māju, kas mani galīgi nepiesaistīja, tāpēc apsolīju gaidīt turpat pie ieejas, bet Alekss palika ar mani un, kad draugi bija aizgājuši, viņš sacīja:

- Vai vēlies saldējumu? Ir pārāk karsts, - viņš piedāvāja. Šeit uz katra stūra varēja nopirkt saldējumu, tāpēc piekrītoši pamāju, un mēs iegādājāmies saldējumus, un tad, atraduši brīvu soliņu, apsēdāmies uz tā.

- Dzirdēju, ka tu vairs nestrādāsi, - viņš ieminējās. Ēdu savu piparmētru saldējumu un piekrītoši pamāju.

- Marija tev būs visu izstāstījusi, ko? - mīklaini pasmaidīju.

- Nu kā tad.

- Tēvs vienkārši izlēma, ka esmu pelnījusi brīvdienas, - paskaidroju, turpinādama sarunu, lai neiestātos neveikls klusums. Cerēju, ka draugu izpriecas spoku mājās beigsies kuru katru brīdi, un viņi drīz atgriezīsies.

- Ko par to teica tava māte?

- Viņa neko nezina. Šaubos, ka mammai tas patiktu, - paraustīju plecus, apēzdama vafeli līdz galam.

- Man apnika gaidīt, - Alekss sacīja, paraustīdams plecus. - Varbūt ejam uz panorāmas ratu?

- Bet pārējie? Domāju, ka viņi arī noteikti gribēs.

- Tad aiziesim otru reizi, - viņš piecēlās kājās. - Būs jautri, es apsolu.

- Nu labi, - beigu beigās piekritu, nezinādama, kādus attaisnojumus vēl lai izdomā. Devāmies uz panorāmas ratu, kas atradās pavisam netālu no spoku mājas. Apsēdāmies blakus, jo viens līmenis bija paredzēts diviem cilvēkiem. Uzraugs ātri nostiprināja drošības jostas, un tad mēs jau virzījāmies augšup, skatoties uz skaisto vasaras Romu no augšas.

- Nekad neesmu bijusi uz tāda veida panorāmas rata, - komentēju. - Vienmēr tikai uz tādiem, kur bija pietiekami vietas vismaz četriem pieciem cilvēkiem, - paskaidroju, lai puisis saprastu manu domu gājienu.

- Jā, es arī. Šis ir visai bailīgi, - viņš iesmējās.

- Tu baidies no augstuma? - vaicāju. Tad kāpēc viņš pats uzaicināja mani uz šejieni, ja baidījās?

- Vispār nē, tomēr, kad tavas kājas brīvi karājas simts metru augstumā, rodas neomulīga sajūta, - viņš iesmējās.

- Beidz mani biedēt, - iesitu puisim pa plecu. Kad lēnais brauciens bija galā, nosolījos, ka nekad vairs tur neatgriezīšos. Satikām draugus, un Marija, dzirdot, ka devāmies uz panorāmas ratu bez viņiem, bija mazliet dusmīga, tomēr drīz vien dusmas pārgāja un viņa smaidīja kā maija saulīte. Otru reizi gan uz panorāmas ratu neaizgājām, lai arī kā Marija lūdzās. Palikām sēžam turpat uz soliņa, kamēr pārējie draugi izbaudīja Romas skatus no augšas.