DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Visu nākamo dienu nostaigāju kā spoks, nespēdama izlemt, vai atriebība Mereditai tiešām bija tas, ko vēlējos, bet, pat par spīti nejaukajai dienai, uz tikšanos ar Aleksu tomēr aizgāju. Bijām sarunājuši tikties augšējā klāja tālākajā galā aiz baseiniem, kur tik vēlā vakara stundā vairs neielaida apmeklētājus, savukārt darbinieki varēja netraucēti izbaudīt atpūtas mirkļus vienatnē vai ar draugiem. Izdomājām, ka tā bija pietiekami klusa vieta, kur neviens netraucēs mums apspriest atriebības plānu.

Pārnākusi no vakariņām ar Metjū, Pārkeru, Mariju un Aleksu, uzvilku sporta bikses un jaku, lai nenosaltu, jo vēlos vakaros un naktīs jau kļuva vēss, un, samelojusi Marijai, ka iešu pie tēva, devos uz tikšanās vietu. Alekss vēl nebija atnācis, tāpēc stāvēju pie borta un lūkojos tumšajos ūdeņos. Tumsā likās, ka kruīza kuģis peld tik ātri, lai gan to nemaz nejutu. Man patika jūra, un es, par laimi, nesirgu ar jūras slimību.

- Sveika vēlreiz, - Alekss mazliet par skaļu sacīja, pienākdams man klāt un izbiedēdams mani līdz nāvei.

- Tu mani pārbiedēji! – pārmetu. – Vai esi izdomājis plānu? – mainīju sarunas tematu.

- Tu jau tik ātri gribi ķerties vērsim pie ragiem? – puisis smaidīdams vaicāja. – Varbūt sākumā atradīsim kādu vietiņu, kur apsēsties? Vai varbūt pastaigāsimies apkārt, lai nenosalsti? – viņš piedāvāja. Mani vilināja piedāvājums paieties uz priekšu, tomēr papurināju galvu.

- Mēs šeit neesam atnākuši uz randiņu. Gribu izrunāt visu plānu, lai ir miers, - nopietni sacīju.

- Labi, labi, kā teiksi, - puisis pacēla rokas, it kā atvainodamies.

- Tā jau ir labāk, - apmierināta noteicu. – Tātad, vai esi kaut ko jau izdomājis? Tā bija tava ideja, turklāt es neesmu diez cik laba atriebības jautājumos, - iespurcos, it kā tas būtu kaut kāds joks, lai gan tā bija vistīrākā patiesība. Cik sevi atcerējos, man nekad nav bijusi nepieciešamība pēc atriebšanās. Patiesībā arī Alekss neizskatījās pēc cilvēka, kurš bieži kādam atriebtos; viņš vispār neizskatījās pēc cilvēka, kuram būtu daudz ienaidnieku.

- Jā, man patiešām ir ideja, - viņš starojoši pasmaidīja, ielūkojies man acīs. – Kā būtu, ja es iekļūtu Mereditas kajītē un tur kaut ko izdarītu? Kaut ko tādu, lai viņa pēc tam iekļūst nepatikšanās.

- Ko, piemēram? – vaicāju, atbalstījusies pret borta malu. – Piedod, es zinu, ka neesmu diez cik liels palīgs, bet man tiešām nekas nenāk prātā. – Paraustīju plecus, lūkodamās uz Aleksu un gaidīdama, kad viņš atbildēs.

- Es varētu tur kaut ko ienest. Kaut ko aizliegtu, un pēc tam ar mājieniem norādīt uz to policijas šerifam. Vai arī es varētu sarīkot tur ugunsgrēku. Vai arī... - viņš piedāvāja idejas, līdz es puisi pārtraucu.

- Tad taču Mereditu atlaistu, ne? – jautāju. Protams, doma, ka Mereditu varētu atlaist un viņas vietā stātos normāla, saprātīga priekšniece, mani vilināja ne pa jokam, tomēr tik ļauna es nebiju. Zināju, ka viņa nestrādā uz šī kuģa tikai prieka pēc, šeit vispār tikai retais darbinieks atradās prieka pēc. Lielākajai daļai vienkārši bija nepieciešama nauda, un uz kuģa maksāja pietiekami daudz. Negribēju, lai manis dēļ pat tāds cilvēks kā Meredita zaudētu darbu. Tik ļauna nu es nebiju.

- Jā, un kas? Viņa to ir pelnījusi, - Alekss paraustīja plecus.

- Nē, es tā nevaru. Tad es jutīšos vainīga, - mierīgi sacīju. – Vai ir vēl kādas idejas?

- Paklau, es te neesmu nekāds ideju ģenerators, skaidrs? Paliekam pie tā, ka es iekļūstu viņas kajītē...

- Un kas tālāk? Aleks, es jau teicu, ka negribu, lai viņu atlaiž. – Pavisam nopietni sacīju.

- Neviens viņu neatlaidīs par kaut kādiem niekiem. Piemēram, īsziņām, ko es aizsūtīšu darbiniekiem un uzreiz izdzēsīšu. Viņa par to pat neuzzinās. Nesapratīs, ka to izdarīju es. – Tas bija slikts plāns, tomēr nekā labāka mums arī nebija. Sapratu, ka būs jāiztiek ar to pašu, kas ir.

- Labi, tad dari to pēc iespējas ātrāk.

- Protams, - viņš smaidot atbildēja un jau gribēja iet prom, tomēr es nez kāpēc turpināju:

- Aleks, kāpēc tu to vispār dari?

- Ko tieši? – viņš vaicāja, izbrīnīts lūkodamies man sejā.

- Palīdzi man. Mēs taču it kā esam ienaidnieki. – Iesmējos, jo pat man tas jau likās smieklīgi. Ienaidnieki nevarēja domāt par kopīgu atriebības plānu, kaut gan joprojām netaisījos kļūt par viņa draugu. No dažiem cilvēkiem labāk turēties pa gabalu, un Alekss bija viens no tiem.

- Vai tad tu nezini, cik ļoti Meredita man ir apnikusi? Viņa ir iedomājusies, ka mēs lieliski saderam kopā, kaut gan tā nebūt nav. Mums ir sešu gadu starpība. Sešu! Un, pat ja nebūtu, man Meredita tik un tā nepatiktu. Viņa ir pārāk... pārliecināta par sevi.

- Vai tad ir slikti, kad cilvēks ir pašpārliecināts? – jautāju.

- Nē, taču Meredita uzskata, ka tikai viņai vienai ir taisnība un ka visi pārējie viņai apkārt ir pilnīgas nulles. Viņa skraida man pakaļ jau gadu, un visu šo laiku es jūtos kā mēsls, salīdzinājumā ar viņu. Tā ka tu neesi vienīgais cilvēks, kuram viņa riebjas. Un varētu teikt, ka es atriebjos pats par sevi. Personīgie motīvi.

- Labi, ka nebūšu viena pie visa vainīga, - pajokoju. – Kad tu domā izsūtīt tās īsziņas? – Atkal atgriezos pie tēmas, kuras dēļ bijām satikušies.

- Rīt, kad viņa pārnāks no darba. Nedomāju, ka vajag ļoti steigties, bet palēnināt visu arī negribu. Tas ir labs laiks, ne? – Tas pavisam noteikti bija retorisks jautājums, tāpēc neatbildēju, tikai viegli paraustīju plecus.

- Labi, tagad man jāiet. Pateicu Marijai, ka aiziešu uz neilgu laiku pie tēva, bet esmu prom jau vismaz stundu. – Nemaz nepamanīju, kā laiks tik ātri paskrēja. – Uzraksti vai piezvani man, kad viss būs izdarīts, labi?

- Protams, kaptein, - viņš iesmējās, un es devos prom, atstādama puisi vienatnē. Marija pārāk cītīgi mani neiztaujāja par „pavadīto laiku ar tēvu", par ko biju draudzenei ļoti pateicīga. Man bija visai pacilāts garastāvoklis, tāpēc drīz vien pēc atgriešanās kajītē likos uz auss, cerēdama, ka no rīta jutīšos mierīgāka. Taču uztraukums nevis noplaka, bet gan tikai pieauga. Nespēju pat ieēst, jo visu laiku prātā jaucās domas par to, vai Aleksam izdosies izdarīt visu, kas iecerēts, vai viss ies, kā plānots. Un ja nu Meredita viņu pieķers? Šaubījos gan, ka Alekss atklās, ka visā esmu iesaistīta arī es, bet... Kas man nelika mieru? Tikai vēlāk, vakarā, kad saņēmu no puiša īsziņu, ka viss bija nogājis gludi, varēju mierīgi uzelpot.