DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA

Nākamajā dienā, sēžot uz klāja un domājot par visādiem niekiem, apjēdzu arī kaut ko ļoti svarīgu. Saruna iepriekšējā naktī ar Mariju par manis aizmirsto randiņu ar „pielūdzēju" Zaku lika man saprast kaut ko ļoti būtisku. Es negribēju attiecības ar Zaku, jo tās ilgtu tikai mēnesi. Bet arī manas attiecības ar Aleksu nesolīja neko labu un ilgu. Augusta beigās, kas tuvojās straujiem soļiem, es aizbraukšu atpakaļ uz mājām, viņš, ja paveiksies, dosies studēt kādā labā universitātē citā pasaules malā, dzīve atgriezīsies savās ierastajās sliedēs, un mūsu attiecībām pienāks gals. Nē, protams, mēs apsolīsim viens otram uzturēt kontaktus un katru dienu zvanīt un rakstīt īsziņas, taču cik ilgi tas turpināsies? Pēc kāda laika mums apniks, vairs nebūs intereses, viņš, iespējams, satiks citu meiteni, kas būs blakus, nevis simtiem kilometru attālumā.

Tad labāk drosmīgi izbeigt šīs attiecības jau tagad, nevis raudāt pēc dažiem mēnešiem par neizdarīto.

Apjēgusi sāpīgo patiesību par manām un Aleksa attiecībām, steidzos pie puiša, vēlēdamās aprunāties. Atradu viņu kajītē, sēžot pie portatīvā datora. Ar vienu acs kaktiņu pamanīju, ka puisis aplūkoja dzīvokļus, bet, kad ienācu, viņš uzreiz aizvēra datoru, it kā tas būtu kāds noslēpums.

- Sveika, - viņš aši piecēlās un, apskāvis mani, noskūpstīja. Neatbildēju skūpstam, lai arī kā gribētos, un atrāvos no viņa ciešā tvēriena, kas puisī izraisīja neizpratni un pat sašutumu. – Kas noticis? – Alekss uzreiz pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā. Papurināju galvu, nezinādama, kā iesākt sarunu.

- Vakar, kad atgriezos savā istabā, mēs ar Mariju runājām par to Zaku, un es pateicu, ka man nevajag attiecības uz vienu mēnesi, - neievelkot gaisu, ātri nobēru. Puisis lūkojās manī, nesaprazdams, par ko runāju.

- Pareizi, tev nevajag attiecības ar to Zaku, - viņš iesmējās un jau grasījās spert soli man pretī, lai atkal apskautu, bet es atvirzījos nost. Pagriezusi galvu, apjēdzu, ka drīz atradīšos pie pašas sienas un nebūs, kur bēgt.

- Nē, Aleks, tu nesaproti... - atkal papurināju galvu. – Es tikko apjēdzu, ka arī mūsu attiecības ir uz mēnesi... - man aizlūza balss. Kaut arī bijām kopā pavisam neilgu brīdi, biju pieradusi pie puiša siltajiem pieskārieniem un maigajām lūpām, un mūsu sarunām, kas dažkārt bija pavisam nenopietnas, tomēr tikpat labi varējām runāt arī par svarīgām tēmām.

Dzirdot manus vārdus, Aleksa sejas izteiksme no priecīgas un rotaļīgas pārvērtās drūmā. – Nē, Alise... Mūsu attiecības nebūs uz mēnesi. Mēs sarakstīsimies, zvanīsim viens otram, ik pa laikam tiksimies... - šoreiz tas bija viņš, kuram aizlūza balss.

- Tici man, es jau izskatīju visas iespējas. Cik ilgi mēs varēsim tā sarakstīties? Filmās attiecības no attāluma ilgi nestrādā...

- Tās ir filmas, Alise! – viņš iesaucās, izskatīdamies mazliet aizkaitināts, tomēr lielākoties sāpināts un izmisis, nezinādams, ko teikt, lai pārliecinātu mani, ka viss būs kārtībā. – Šī ir reālā dzīve!

- Aleks, es neredzu risinājumu. Pēc trim nedēļām es pametīšu šo kuģi, un, kas zina, ja nu mēs vairs neredzēsim viens otru? Mēs nevaram būt kopā, atrodoties dažādās pasaules malās, - jutu, kā acīs sariešas asaras, tāpēc ar rokas virspusi aši tās noslaucīju. – Es gribu būt blakus savam puisim, gribu redzēt viņu katru dienu, iet uz kafejnīcu un darīt citas romantiskas un bezjēdzīgas lietas, ko pārīši dara. Es gribu iet uz izlaidumu ar savu puisi, nevis katru dienu izjust ilgas un skaitīt stundas līdz nākamajai īsajai tikšanās reizei.

- Bet...

– Man nevajag tādas attiecības, - beigu beigās izteicu to, no kā biju baidījusies visas šīs sarunas laikā.

- Šīs bija īsākās attiecības manā mūžā, - viņš nomurmināja. Zināju, ka tam vajadzēja skanēt kā jokam, bet puiša sāpinātās acis izteica pavisam kaut ko citu.

- Piedod, Aleks, - čukstēju. – Šis ir labākais brīdis, kad to izdarīt. Piedod, - vēlreiz atkārtoju un pagriezusies metos ārā no kajītes, lai viņš nevarētu mani panākt. Acīs sariesās asaras, tomēr neļāvu tām vaļu, līdz nebiju nonākusi savas kajītes drošībā. Par laimi, Marijas tur nebija, tāpēc, iekritusi gultā, varēju izraudāties. Jā, varbūt es vēl nemīlēju Aleksu tik stipri un kādam šī šķiršanās liktos kā nieks, bet ne man. Tās bija manas pirmās attiecības, tāpēc man sāpēja. Un pats trakākais bija tas, ka nebija neviena, kam par to pastāstīt, nebija neviena, uz kā pleca izraudāties un lūgt mierinājumu.

Tomēr, lai cik sāpīgi bija, sapratu, ka rīkojos pareizi.