DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA

- Koncerts bija labs, vai ne? – Aleks pēc mirkļa jautāja, kad lēnā solī devāmies uz kajītēm. Marija bija domājusi, ka visi kopā dosimies vakariņās, tomēr Pārkers mums četriem atklāja noslēpumu, ka vēlas sarīkot mīļotajai meitenei romantiskas vakariņas, tāpēc neiejaucāmies. Gan jau mums vēl būs iespēja kopā sarīkot svinīgas vakariņas par godu meitenes koncertam. Viņa taču sapņoja nodziedāt operā, tātad šis nebija viņas pēdējais priekšnesums.

- Jā. Es nemaz nezināju, ka Marija tik labi dzied, - paraustīju plecus. Tā bija vistīrākā patiesība: nekad nebiju dzirdējusi viņu dziedam.

- Vai tiešām? – viņš iesmējās. – Man likās, ka Marija visu laiku dzied, - puisis paraustīja plecus. Smaidot papurināju galvu.

- Zini, tāpēc jau viņu pieņēma darbā, - Alekss pēc neilga klusuma brīža turpināja. – Viņa taču toreiz bija nepilngadīga, - viņš paskaidroja, kad nesaprašanā vēros pretī.

Nonācām līdz manai kajītei; atbalstījusies pret durvju stenderi, lūkojos uz puisi. Viņš skatījās uz mani no augšas. Citā reizē un ar citu puisi šo radušos situāciju varētu nodēvēt par romantisku un, iespējams, es pat gribētu, lai mani noskūpsta, bet doma par skūpstu ar Aleksu mani sasmīdināja. Gandrīz izplūdu smieklos, bet laicīgi iekodu apakšlūpā, negribēdama skaidrot savas jautrības cēloni.

- Zini, šī bija pasakaina dzimšanas diena.

- Ir tava dzimšanas diena?! – pārsteigta iesaucos. – Kāpēc tu neko neteici?! Un pārējie... Viņi arī noklusēja kā partizāni!

- Jā, es lūdzu, lai viņi neko tev nesaka, - Alekss paraustīja plecus. - Godīgi sakot, pats esmu šokā, ka viņi izpildīja solījumu. It īpaši Marija, - viņš pasmējās. O, jā, Marijai droši vien vajadzēja pacensties, lai neizpļāpātos.

- Bet... Vajadzēja taču sarīkot svinības! Un es neesmu tev neko uzdāvinājusi... - Jutos tik neērti, ka gribēju ielīst zem zemes. Kāpēc vispār Marija man neko neteica? Jā, solījums Aleksam bija svēta lieta, bet viņa taču bija mana draudzene... Es vismaz sarūpētu nelielu dāvanu!

- Tici vai ne, man arī neko nevajag. Galvenais, ka mēs vairs neesam ienaidnieki, - viņš aprauti iesmējās; pasmaidīju, un drīz vien mūsu starpā iestājās neveikls klusums.

Ilgi nespēju aizmigt, visu laiku domādama, ko gan es varētu uzdāvināt Aleksam. Nezināju, kad tuvākajā laikā nokļūšu uz sauszemes, lai sameklētu kaut ko jēdzīgu kādas pilsētas veikaliņos, lai gan es principā nezināju, ko dāvināt puisim dzimšanas dienā. Man taču nekad nebija drauga, un vienīgais puisis, kam jebkad kaut ko dāvināju, bija deviņus gadus vecs. Izlēmu par to pajautāt Marijai, pie reizes sarājot viņu par klusēšanu.

Nākamajā dienā saņēmu īsziņu no Kārenas, ka esmu pelnījusi brīvdienu, tāpēc varēju palikt gultā ilgāk. Arī Marija vēl gulšņāja, tāpēc, kad viņa piecēlās, jautāju:

- Kā tu tā varēji klusēt par Aleksa svētkiem? Vakar biju kā tāda idiote un neko viņam neuzdāvināju!

- Tu domā, ka kuģa kapteiņa dēlam kaut kā pietrūkst? – meitene iesmējās. – Uzdāvini viņam sevi.

- Ļoti smieklīgi, - nomēdīju draudzeni.

- Nu tad nelauzi galvu. Viņš taču teica, ka neko nevajag. Labāk iesim uz baseinu! – draudzene iesaucās, un es smaidot piekritu. Uzvilkušas peldkostīmus, paņēmām pludmales somas un devāmies uz ūdens izklaides zonu. Atradām divas brīvas vietas uz baltiem sauļošanās krēsliem, un tur arī iekārtojāmies. Pie viena no baseiniem staigāja Pārkers zilos šortos un zilā krekliņā, kas norādīja, ka viņš bija glābējs.

- Kā vakar pagāja romantiskās vakariņas? – jautāju draudzenei, uzlikdama uz acīm saulesbrilles, lai spožie stari nežilbinātu acis.

- Tev vajag visus sīkumus? – viņa koķeti iesmējās.

- Fuj! – iesaucos un aizgriezos, par ko meitene iesmējās vēl skaļāk. Izvilku no pludmales somas grāmatu un, atšķīrusi to, sāku lasīt. Notikumi uz kuģa ritēja tik raiti, ka es pat neatcerējos, kad pēdējo reizi biju ņēmusi rokās grāmatu, lai gan mājās to darīju katru dienu. Kādu laiku palasījusi, palūkojos, ko darīja Marija; viņa šķirstīja kaut kādu modes žurnālu.

- Zini, mums vajadzētu vairāk brīvdienu, - meitene nomurmināja.

- It īpaši tev, - iesmējos, iedomādamās, ka patiesībā Marijai gandrīz katru dienu bija brīvdienas. Viņai tikai vajadzēja aiziet uz dažu stundu mēģinājumu, un tas arī viss, bet es pavadīju astoņas stundas ar slotu rokās, lai gan biju vēl nepilngadīga. Vispār vajadzētu par to pateikt tēvam.

- Nu ja, māksliniekiem vajag daudz brīvā laika, - viņa sacīja, tomēr plati pasmaidīja. Kādu brīdi vēl parunājām par dažādiem sīkumiem, un tad mūsu „meiteņu izklaidei" bija pienācis gals, jo mums piebiedrojās Metjū un Alekss. Arī Pārkers drīz vien bija klāt; aizmirsdams par saviem darba pienākumiem, viņš apsēdās blakus Marijai un noskūpstīja meiteni.

- Klau, ejam uz baseinu! – Metjū pēc mirkļa piedāvāja. – Tur tieši tagad ir maz cilvēku, - viņš komentēja, norādīdams uz ūdeni, kur patiešām bija maz cilvēku šai dienas stundai.

- Nu ja jau jūs vēlaties, - Marija iesmējās un piecēlās, lai sekotu puišiem. Novilku saulesbrilles, tomēr nedevos viņiem nopakaļ, jo likās, ka biju pārsauļojusies. Brīnumainā kārtā neviens arī necentās mani pierunāt piebiedroties, par ko biju gaužām priecīga. Kādu mirkli vērojusi, kā draugi izklaidējas baseinā, izlēmu visiem piebiedroties, tāpēc piecēlos un lēnām soļoju pie pārējiem.

- Nu tad beidzot, - Metjū iesaucās, ievilkdams mani ūdenī. Iesmējos, kad viņš satvēra manu vidukli un nesa dziļāk baseinā. Visu atlikušo dienu pavadījām pie baseiniem, šļakstoties kā tādi mazi bērni un spēlējot ūdens volejbolu.