DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

- Kur tu vakar biji tik ilgi? – Marija ziņkārīgi jautāja, kad nākamajā rītā devāmies uz brokastīm. – Jau aizmigu, kamēr tevi gaidīju.

- Biju pie tēva, - meloju. Šie vārdi jau bija kļuvuši par ierastiem meliem, kas vienmēr nostrādāja. Par laimi, arī Alekss brokastīs neko neminēja par mūsu izklaidēm iepriekšējā naktī, bet izskatījās, ka arī viņam ir ļoti labs garastāvoklis. Paēdusi kopā ar Metjū devos uz darbu, jo mums bija jāiet vienā virzienā. Mazliet parunājām par dažādiem sīkumiem un tad izšķīrāmies, jo viņam bija jānogriežas citā virzienā. Visas apkopējas jau bija sapulcējušās, tāpēc piebiedrojos viņu bariņam. Drīz vien ieradās arī Meredita, un no vienas viņas sejas izteiksmes vien uzreiz sapratu, ka priekšniece atkal ir īgna.

- Šī atkal kā ragana, - man ausī iečukstēja apkopēja vārdā Kārena, ar kuru bieži uzkopu kajītes. Klusi iesmējos, un līdz ar mani arī tuvāk stāvošās meitenes.

- Kas tik smieklīgs?! – Meredita nodārdināja, lūkodamās mūsu virzienā. – Jūsu zināšanām, šodiena sākas ar sliktām ziņām. Tagad mēs visas draudzīgi iesim uz policijas iecirkni, jo uz kuģa ir noticis noziegums.

Kas gan varēja notikt uz šī kruīza kuģa? Tas vienmēr likās kā tāda miera osta, kurā nekas slikts nevarēja atgadīties. Un tagad Meredita pēkšņi paziņoja par noziegumu? Un kāpēc tieši mums, apkopējām, bija jādodas uz policiju? Neizpratnē devāmies uz norādīto vietu, klusi murminādamas un apspriezdamas par to, kas gan varēja notikt.

Policijas iecirknis atradās uz viena klāja ar kuģa direktora un īpašnieka kabinetu, kā arī citām darbinieku telpām. Iecirkni no pārējā klāja atdalīja lielas, baltas divviru durvis ar aizmiglotu stiklu. Meredita tās atvēra un ļāva mums pa vienai ieiet. Šī visa situācija likās tik dīvaina, bet nodomāju, ka tā drīz beigsies un varēsim atgriezties savās darbavietās.

Telpa bija plaša, un tajā atradās vairāki rakstāmgaldi ar datoriem, pie kuriem sēdēja uniformās tērpušies vīrieši. Šeit bija arī citi kuģa darbinieki, arī mans tēvs un Alekss. Vai bija noticis kaut kas tik briesmīgs, ka vajadzēja sasaukt tik daudz darbinieku? Varbūt kāds bija nogalināts? Nē, par ko gan es domāju?

- Lūdzu klusumu! – viens no vīriešiem uniformā nostājās telpas stūrī un skaļi sacīja. Sarunas pieklusa, un tikai tad policijas darbinieks turpināja. – Ir noticis noziegums. Vakar vienam no pasažieriem tika nozagts maks ar naudu. Meredita apgalvo, ka zina, kurš to ir pastrādājis. – Nu, protams, ka zina. Viņa taču vienmēr ir par visu informēta. Sieviete nostājās blakus policistam un sacīja:

- Jā, es patiešām zinu, kas to ir izdarījis. Tā bija Alise Harisona.

Visa mana pasaule pēkšņi sāka griezties riņķī. Es?! Galva sagriezās, un es būtu nokritusi, ja tuvāk stāvošās apkopējas nepieķertos manām rokām. Apkārt dzirdēju nesaprotamu murmināšanu.

- Kas jums liek par to domāt, Mereditas jaunkundz? – policists atkal jautāja.

- Es redzēju, kā viņa vakar vakarā sarunājās ar to vīrieti. Paslēpos aiz stūra, lai noskatītos, un, kad Alise devās prom, viņai rokās bija brūns ādas maks. Tieši tāds, par kādu pasažieris minēja.

- Tā nav taisnība! – iesaucos, nespēdama apvaldīt savas emocijas. Uzkliegšana darbā par to, ka neprotu neko darīt, vēl bija sīkums, to es vēl varēju paciest, bet apvainojums zādzībā? To nu es netaisījos paciest. Palūkojos uz tēvu, kurš nopietni lūkojās pretī. – Kāda man no tā jēga? – jautāju. – Man ir pietiekami daudz naudas, - paraustīju plecus.

- Interese, - Meredita nomurmināja. Viņai laikam bija izskaidrojums visam, ko vien es neteiktu.

- Vai jums ir alibi, Harisonas jaunkundz? – man klāt pienāca  iecirkņa priekšnieks, un pārējās apkopējas atkāpās dažus soļus atpakaļ. Apdomāju savas iespējas. Pateikt, ka biju kopā ar Aleksu bija vienīgā iespēja, jo negribēju sēdēt cietumā, lai gan arī par baumām, kas izplatīsies, nevēlējos domāt. Vīrietis jau gribēja satvert mani aiz rokas, kad nomurmināju:

- Es biju... - izmisusi lūkojos uz Aleksu.

- Viņa bija ar mani! – viņš iebilda. – Mēs bijām... vakariņās.

Policists sarauca uzacis. – Tādā gadījumā jūs pagaidām esat brīva, bet mēs noteikti pārbaudīsim jūsu teikto.

- Un obligāti pārmeklējiet viņas kajīti! Maks noteikti ir tur! – Meredita iesaucās pa vidu. Riebumā palūkojos uz priekšnieci un devos prom no iecirkņa. Kā viņa varēja būt tik riebīga?

- Mēs paši zinām savus darba pienākumus, paldies, Meredita, - policists nomurmināja. Acīmredzot arī viņam mana priekšniece jau bija apnikusi.

- Alise, neaizmirsti, ka tev šodien jāberž tualetes! – Meredita man nopakaļ nokliedza. Vai tas atkal bija kaut kāds sods par to, ka biju pavadījusi laiku kopā ar Aleksu? Tikusi ārā no smacīgās telpas, steidzos ārā svaigā gaisā, cenzdamās aizturēt asaras. Drīz vien mani noķēra Alekss.

- Paldies, protams, ka aizstāvēji mani, bet man atkal ir problēmas tevis dēļ, - viegli pasmaidīju, atbalstījusies pret borta treliņiem. Puisis nostājās man blakus.

- Šaubos, ka tev labāk patiktu sēdēt kamerā, - viņš paraustīja plecus. Taisnība.

- Mans tēvs... - iesāku, bet puisis mani drīz vien pārtrauca.

- Šaubos, ka tu vēlies saņemt palīdzību no viņa. Lai gan viņš ir labs cilvēks, un es nesaprotu, kāpēc tev Teilors nepatīk.

Sākām iet pa klāju, un es beidzot izlēmu viņam atklāt par tēvu. Iespējams, puisis jau bija šo stāstu dzirdējis, tomēr nez kāpēc likās svarīgi pastāstīt to pašai.

- Viņš pameta manu mammu, kad man bija septiņi gadi. Ilgu laiku es biju ļoti apvainojusies un ienīdu viņu, bet uzturēšanās uz šī kuģa to ir mainījusi. Protams, mēs joprojām neesam labākie draugi un nezinu, vai kādreiz spēsim būt, vai kādreiz spēšu tēvam piedot nodarīto. Tev ir pilnvērtīga ģimene un tu nesapratīsi, kā tas ir, kad vēlies parunāt ar savu īsto tēti, kad vēlies saņemt no viņa atbalstu, taču nespēj, jo viņa nav blakus, - paraustīju plecus. – Kaut kādā ziņā es apskaužu visus, kam ir normālas ģimenes.

- Bet vai tad tava mamma neapprecējās otrreiz? Man šķita, ka tev ir labas attiecības ar audžutēvu, - Alekss ieminējās.

- Jā, Viljams ir lielisks. Visus šos gadus viņš aizstāj man tēti, tomēr... Sirdī joprojām ir kaut kāds tukšums, it kā kaut kas pietrūkst... Lai nu kā, vēlreiz paldies, ka aizstāvēji mani policijā. Es tagad iešu uz kajīti, man jāatpūšas, - paātrināju soli, tad pagriezos, lai palūkotos uz Aleksu, kurš tieši tajā brīdī ar smaidu uz lūpām vaicāja:

- Un kā tad tualetes?

- Lai viņa iet ieskrieties.