DZIĻIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #1)

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Nākamajā rītā pamodos pirms modinātāja, tāpēc, mierīgā garā iegājusi dušā un apģērbusies, devos uz darbinieku kafejnīcu brokastīs. Draugi jau bija klāt, bet Aleksu nekur nemanīju, tāpēc mierīgu sirdi paņēmu ēdamo un apsēdos pie galdiņa, kur jau čaloja Metjū, Marija un Pārkers. Cerēju, ka Alekss nebija paspējis viņiem izstāstīt visu par manu tēvu, tomēr izrādījās, ka cerības bija veltīgas.

- Alise, kāpēc tu agrāk neko neteicu? - Metjū pārsteigts jautāja.

- Par ko tu runā? - izlikos, ka nesaprotu, lai gan pati jau prātā mēģināju izgudrot ticamus melus.

- Ak, izbeidz, mēs lieliski zinām, ka kuģa īpašnieks ir tavs tēvs, - Pārkers smejoties sacīja.

- Jā, tas taču ir tik forši! - iesaucās Marija.

- Kas tur tik foršs? - jautāju, ēzdama auzu pārslu putru. Tiešām nesapratu, kāpēc visi bija tādā sajūsmā par manu tēvu.

- Nu kā, viņš ir... kuģa īpašnieks, - Pēdējos divus vārdus Marija izrunāja kaut kā īpaši. Ak jēziņ, kaut šī saruna ātrāk beigtos! - Mēs tikai nevaram saprast, kāpēc tu esi apkopēja uz sava tēva kuģa.

- Jā, tas gan ir neloģiski, - Metjū piekrita. - Ja manam tēvam piederētu milzīgs kruīza kuģis, es drīzāk caurām dienām ballētos un iepazītos ar simtiem skaistu meiteņu.

- Tu arī tāpat to dari, - Pārkers uzsita draugam pa plecu, un visi iesmējās. Pasmaidīju, lai gan garastāvoklis bija briesmīgs. Kā Alekss tā varēja atklāt visu par manu tēvu? Jā, es atteicos iet ar viņu vakariņās, bet...

- Alise, - Marija turpināja, kad viņi bija beiguši smieties. - tagad stāsti! Gribu dzirdēt visus sīkumus! - Nopūtos, apjēgdama, ka neizdosies izvairīties no šīs sarunas, un sacīju:

- Mani nosūtīja šurp strādāt, jo es knapi pabeidzu vienpadsmito klasi, tas arī viss. - Paraustīju plecus. - Ak jā, un vēl viņi gribēja, lai salīgstu mieru ar tēvu.

- Bet kāpēc tev būtu ar viņu jāstrīdas? Teilors Vaitnings ir labākais priekšnieks pasaulē! - Metjū atkal skaļi protestēja. Braucot uz šejieni, cerēju, ka neviens neuzzinās par manu situāciju, tomēr nu bija viss jāatklāj.

- Viņš pameta mūs ar mammu, kad man bija septiņi. Kopš tā laika es ar viņu runāju tikai Ziemassvētkos, jo vienkārši nav citas izvēles, - paraustīju plecus. - Piedodiet, man tagad jāiet, - ātri piebildu un, nesagaidījusi atbildi, steidzos ārā no kafejnīcas, izēsto šķīvi atstādama turpat. Bēgu kā gļēvule, lai nevajadzētu atklāt draugiem vēl smalkākas detaļas. Viņi tāpat mani nesaprastu, viņiem Teilors Vaitnings labākais priekšnieks pasaulē, nevis nodevīgais bioloģiskais tēvs.

Paātrināju soli, steigdamās uz Aleksa kajīti. Gribēju uzzināt, kāpēc viņš tomēr visiem atklāja par manu tēvu, lai gan apjēdzu, ka no tā nebija nekādas lielās jēgas. Cerēju, ka puisis joprojām nav aizgājis un būs savā istabā. Tad es arēšu viņam izteikt visu, ko domāju.

- Taisi vaļā! - kliedzu, dauzīdama ar dūrēm pret viņa kajītes durvīm. Kādu brīdi valdīja klusums, tad durvis beidzot atvērās. Iebrāzos kajītē, nemaz nepalūkojusies, vai viņš bija apģērbies, vai tas vispār bija viņš. Nebiju pārliecināta, ka puisis dzīvo viens, taču ieraudzīdama viņa kajīti, apjēdzu, ka dzīvo gan. Telpa bija apmēram tāda paša izmēra, kā mana un Marijas kajīte, bet izskatījās lielāka, jo šeit bija tikai viena gulta, kas atradās kajītes centrā - tā bija patiešām liela, tomēr ne tik liela, kā mana tēva apartamentos. Diez cik meitenes ir gulējušas šajā gultā? Fuj, Alise, par ko gan tu domā?

Aplūkoju pārējo kajīti, pirms puisis bija paspējis ko bilst. Arī Aleksam bija savs balkons, pie vienas no sienām atradās liels rakstāmgalds ar ieslēgtu portatīvo datoru, pie pretējās sienas bija liels skapis. Dīvainā kārtā kajīte bija diezgan sakopta, it kā šeit dzīvotu nevis puisis, bet kaut kāds putekļsūcējs.

- Negaidīju viesus tik agri, - viņš smejoties sacīja un aizvēra aiz manis durvis.

- Kāpēc tu viņiem visu pastāstīji? - ielikusi rokas sānos, vaicāju. Viņš stāvēja man pretī un izbrīnīts lūkojās manī savām lielajām, okeāna zilajām acīm.

- Par ko tu runā? - Viņš apsēdās uz biroja krēsla un lūkojās uz mani, tāpēc izlēmu apsēsties uz gultas, lai gan tā nebija labākā doma pasaulē - galvā visu laiku līda domas par viņa meitenēm. - Ko es pastāstīju? - Alekss pasmīkņāja.

- Par manu tēvu, idiot! - iesaucos. - Es taču lūdzu to nedarīt!

- Jā, bet man bija viens noteikums, ja neaizmirsi. kuru tu, starp citu, atteicies pildīt, - viņš triumfējoši pasmaidīja. Paslēpu seju plaukstās, juzdama, kā virsū mācas sāpju un asaru vilnis, kas aizmigloja prātu. Nē, tikai ne to. Alise, tu nedrīksti raudāt šī ķēma priekšā, atgādināju sev. Tikai ne to. Bet bija jau par vēlu. Jutu pirkstus samirkstam asarās.

- Tev tiešām tik ļoti patīk mani sāpināt? - šņukstot jautāju. - Es jau domāju, ka esi normāls puisis, bet tu... - iešņukstējos. Centos sevi savaldīt, bet nekas nelīdzēja. Pēkšņi pacietības mērs bija pilns un plīsa pašā nepiemērotākajā brīdī.

- Hei, nomierinies, - Alekss čukstēja, pieceldamies kājās. Viņš apgāja apkārt gultai, uz kuras sēdēju, un pasniedza man puslitra ūdens pudeli. No sākuma negribēju to pieņemt, bet sapratu, ka citādāk raudas nenomierināšu. Alekss apsēdās man blakus un vēroja ik kustību, kamēr padzēros. - Ja gribi zināt, es nevienam neko neteicu, - viņš pēc brīža sacīja.

- Nu jā, kā tad. Viņi to paši kaut kur izzīlējuši, - norūcu. - Biju domājusi, ka tu nevienam to nestāstīsi pat par spīti manam atraidījumam, bet tu...

- Paklau, es tiešam nevienam neko neesmu teicis... - Puisis tagad izklausījās visai izmisis.

- Jā, protams, protams, - nomurmināju un pielēcu kājās. - Es vairs nevēlos ar tevi runāt. Nē, es pat nevēlos tevi redzēt! - iesaucos, dusmām atgriežoties atpakaļ. Ar plaukstas virspusi noslaucīju acis, pamanīdama, ka tuša bija izsmērējusies. Lieliski, tagad būs jāiet līdz savai kajītei kā klaunam. - Par to, kas tikko notika, neviens nedrīkst dzirdēt. Esi vismaz tik vīrišķīgs un paklusē, - Strauji pagriezos un devos prom, pat neatvadījusies.