vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

kalni

diena paliek, temats mainās

* * *

Par atbildi un turpinājumu 13. jūnija ierakstam... pag... haha... par Purmaļiem.

     Es neaizbraucu, es paliku mājās, un mēs visi aizbraucām uz Jelgavu.
     "If you're not invited, don't go"
     Turpinu muļļāt domu, ka būtu varējusi aizbraukt tāpat. Nu, būtu, jā, bet...
tagad es biju ar savējiem (+), mēs dziedājām (+), mēs nedzērām (+), mums bija labi. Domāju, vai vispār ir tāda viena pareizā izvēle. [Un tad, ja ir, tad tā nebija braukt.]    Skatījos video un... kāpēc es tur gribēju būt? Nu es nezinu, man bija sajūta, ka tā vajag, ka that'd be a very human thing to do. Uguns. Bet vai gan man to vajadzēja? Vai es būtu tur jutusies labi? Vai man būtu vajadzējis?
     Tā kā tagad jau nav gludas attiecības ar Induli, es gan jau tikai radītu papildu problēmas. Un es spiežu, spiežu sevi secināt, ka man tur nevajadzēja būt, un tā ir labāk gan man, gan visiem pārējiem visās pusēs un... Paula, neskumsti pēc tā, ko, pirmkārt, vairs neiegūt un ko, otrkārt, tev nevajadzēja    in the first place.
     Šis piedāvājums pirms diviem gadiem tika noraidīts. Pirms gada tas neatnāca, bet aizbrauca Zita, un es nolēmu, ka nākamgad es braukšu, bet šīgada piedāvājums bija butaforiska pieklājības frāze. Un tā bija tikai viena saruna, un vairāk sarunu vispār praktiski nav bijis, un tas ir tik... durīgi. Un es nezinu, vai es pārspīlēju (gan jau), bet nav gadījies un nav sanācis un es nevaru un Indulis neatbild uz ziņām un... Nē! Es nolēmu! Nolēmu, ka man nav viņa numura!
            Un kādēļ?         Jo.. (es negribu iet skatīties sarakstē datumus, es... ak, bet es taču nemaz nevaru, jo man *nav viņa numura*, jā, tā lūk. Tātad) kādu laiku bija formāts ar knapu saziņu, es rakstīju, bet atbildes nebija, un tas ir saprotami un normāli, izskaidrojami līdz brīdim, kad vairs nav, vai kad atbildes liekas pārāk retas, vai arī pārāk uzmanību nepievērsošas. (Fuj, Paula, kā tu runā par draugiem, vai šī nav aprunāšana un vērtības mazināšana)
Es uzdevu jautājumu. Es gaidīju atbildi, bet tā arī nesagaidīju. Sāku bažīties, vai kaut kas ir noticis, vai es esmu kaut ko sliktu izdarījusi, vai es tieku ignorēta vai dzēsta laukā. [un ienāca doma, vai to kūrē viņš vai kāds viņam saka, ka ar to pamatskolas draudzeni pārāk daudz runā]
    Tad bija maija beigas un pirmsskates mēģinājums. Es viņam uzrakstīju sms, nevis wpp, jo man ģildē nebija interneta. Šī bija ļoti uz vietas un "tagad" saruna, cik nu saruna, bet es no visas viņa izturēšanās sapratu, ka 
1) viss ir kārtībā;
2) viņš man nekādas speciālas represijas neliek;
3) visa problēma ir tikai manā galvā, viņš nav uz mani apvainojies, tikai es te atkal domāju par daudz, ko un kur nevajag. Paula, nomierinies, pasaule nav nedz tik ļauna, nedz sarežģīta, kā tev bija ienācis prātā.