vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

nāvīte

minutes later

         Ok, es jūtos labāk par savu izvēli. Kairišs jau ir labi, vārds "mūzika" arī ļoti, tiem palīdz "kostīmdrāma", Rēzija Kalniņa un LSM raksts Baibas Kušķes ierakstā. Sagaidīsim Dailes teātra skatuves baroku, izskatās, ka Džilindžera smaku vairs nav. Tas vienīgais iespaids par viņu, kas man ir, ir ļoti slikts.
     Šogad nebūs studentu pašpārvaldes, nebūs studentu teātra, nebūs siltu telpu... un mēs izdzīvosim. We always have. Varbūt jāļauj sev drusku... padzīvot.
      Relaksētā studiju dzīve krauj kaudzē darāmo, meklējamo, uzrakstāmo... lokāmo un krāmējamo, pārskatāmo un rēķināmo. Es palikšu šeit. Baltos, tas ir. Es gribu draugus no citvides. Es vienkārši gribu draugus. Bet varbūt vajag citu un labāku stratēģiju par šobrīd neesošo. Ilgstoši pavadījuši pasaulē, jūs sākat nest līdzi pasaulīguma aromātu. Vēl viena aprakstāma problēmdoma – kāpēc ar jauniešu vakaru vidi es tik ļoti nedraudzējos?
      To pašu nakt, kur parādījās ožas kairinājums. To pašu nakt uznāca nāves domas. Cik tā briesmīga, cik tā sāpīga, cik tā dur, cik bieži tā negaidīta. Domāju par sāpēm, par žēlumu, par emocijas izraisošiem avotiem, nevaru laist garām domu par "a ja nu" vai "kā es justos, ja". Tās ir briesmīgas domas – domas kādu zaudēt, zinot, ka mūžībā vairs nesatikt. Tās ir mazāk briesmīgas domas aiziet pašai, bet tām nav tik liela sāpošā elementa. Jo. Nu ja, tieši tādēļ. Tad domas par nāves iemesliem, par dažādām negaidītām situācijām, kas var mūs dzīvē sasniegt, tad kļūstot par beigām.
      Nē, nē, tās ir briesmīgas domas, kad tās projecē uz svarīgiem ̶d̶z̶ī̶v̶e̶s̶ draugiem, uz tuviem dzīves cilvēkiem. Kungs, sargā no nāves, Kungs, pasargā no pēkšņām beigām, Kungs, lūdzu, lai šonakt es nemirstu, lai šonakt viņš nemirst, lai šonakt nevienu nenotriec automašīna, lai šonakt neviens neiet bojā uz tumša lielceļa...
     Tā es tonakt aizmigu. Diezgan labā miegā. Nākamajā dienā nekādu satraucošu nāves ziņu nebija. Paldies! Bet tomēr... kāpēc manā prātā šīs domas bija? Vai kaut kur bija kāds risks? Vai kāda vajadzība? ... Kāpēc?
      Diena piedāvāja lekciju ar vieslektori par folklorā kristīgajām leģendām. Mums rādīja tādu rīku kā laimīgas nāves zvaniņu. To ļoti uzmanīja no iezvanīšanās, lai nepiesauktu pirms noliktā laika. Un daudz citu lietu mums rādīja un stāstīja, bet tas nāves zvaniņš mani domināja – es vakar gandrīz jau miegā taisni par to, taisni par to. Kā var tā sakrist. Ka kāds tik neaiziet pirms laika. Un varbūt manas nakts domas mani ievadīja nākamās dienas lekcijā. Varbūt drīzāk šī atkārtotā tēmu parādīšanās liek domāt, lai līdz kaut kam nonāktu, ja nu tas būtisks tieši tagad... bet tā jau dzīvē viss mierīgi, nevienam nav bijis jābēg no tuvām beigām... Ko es zinu?