vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

vēders

pēc dažām stundām

        Esmu no tiem laimīgajiem, kam sarkanās dienas krampjus nesagādā, it īpaši pirmos gadus bija premium trial. Šobrīd kāda nedēļa pirms hormonu zemākā punkta liek sevi manīt ar sadauzītu un nepatīkamu garastāvokli pārāk bieži. Ar vienu dienu es varu labi samierināties. Slikta diena – nākamā sarkana – viss skaidrs, paldies par uzmanību! Bet tagad šķiet pārāk garš periods (hah), kad esam fāzē "ša būs, būs uz ko novelt" . . .  nepatīkami.
        Otrā ceļojuma diena, esam klāt. Varbūt stundām ilgā kratīšanās autobusa sēdeklī šo kādā veidā provocē. Nudien nezinu. Bet tad kratīšanās, šķiet, prasmīgi vairo sāpes. Lieta, par ko tiku laicīgi baidīta, bet  kas ilgstoši netika "pārbaudīta". Paldies. Pusdienu pauzē bija jāveic izvēle vienam mazam ēdienam par labu restorānā, kur esot lielas porcijas, bet vēders jau sūdzas par nelabesamību. Vai nu makaronu porcija vai tikai zupa. Vitauts ieteica tad jau labāk zupa. Tālāk gan bija mana izvēle, girosa zupa, kas laikam līdzīga soļankai kaut kādā veidā, ķiploku zupa vai liellopa buljons ar aknu pelmenīšiem. Nepārbaudīju, kas ir aknu pelmenīši. Tā kā starp koristiem populārākā bija girosa, paņēmu ķiploku. Ļoti interesants virums. Grauzdiņi, šķiņķis, siers un buljons, turklāt necaurspīdīgs. Un tad nāca pārsteigums – ar karoti no zupas izvilku jēlu olas dzeltenumu. Vēlāk sapratu, ka ir bijis arī baltus starp buljonu. Samaisīju un apēdu, garša nebija briesmīga, vien apziņa.
        Labi. Pietika. Aizgāju uz Lidlu pēc lēta saldējumiņa. Uzlaboja pēcgaršu, bet, staigājot starp ailēm, neko negribējās ņemt, vēders neļāva par sevi aizmirst. Tomēr kaut ko ieēst vajadzēs. Kaut kad, kad zupas mazā porcija būs pārstājusi dot enerģiju. Kaut kāds pūdercukurains virtulis un musli batoniņš nonāca manā īpašumā.
        Nejūtot lielu vēlmi iet dirnēt pie autobusa, devos otrā virzienā aiz veikala, atradu taciņu un nonācu dzīvokļu rajonā. Mīlīgas mājiņas, jauka vietēja iedzīve. Atradu koku ar tādām kā gandrīz plūmēm. Valrieksti! Starp dzīvojamo māju stāvvietām. Paņēmu vienu zaļu, vienu jau lillā un vienu izšķīlušos Čehijas valriekstu līdzi. Lūk – tas ir suvenīrs. 

        Tad bija jau laiks un arī gana liels pašapmierinājums atgriezties autobusā. Vairs atkārtoti labierīcības restorānā neapmeklēju, gan jau saturēšu, parasti ir tīri normāli. Izbraucam.

           !!! Abort mission !!! Uzmanību !!! Sāpes !!!

           W e    h a v e     u p s e t     t h e     s t o m a c h

        Ak vai, lai neteiktu vairāk. Sāpe, arvien lielāka sāpe. Nevar saprast, vai rauj uz vēdera izeju vai tas ir tikai māns. Nevar bez sāpēm apsēsties, nevar piecelties, nevar neko. Pievelku kājas pie vēdera, nav ērti, nolaižu lejā, atkal sāp. Beigās nonāku pie kompromisa turēt vienu sasprindzinātu augšā pie vēdera, otru lejā uz kāpslīša. Sāpes un draudi par gaidāmu vēdera akūtu uzmanību. Ak vai. Autobuss brauc, man laiku pa laikam rokas pārklāj zosāda. Ērtums nav variants, ciešana intensitātē variē.
        Labākajos brīžos esmu gatava gaidīt vēl pusotru stundu līdz tualetes pauzei, bet sliktākajos... Amandai blakus esot pretcaurejzāles. Man no zālēm bail, es neizmantoju, es nezinu savas reakcijas, bet varbūt nav variantu.
        Pareizi! Autobusā taču ir ārkārtas tualete! Vai mans neapmierinātais vēders ir gana ārkārtas gadījums? ... Jā.
        Vēders tik kungs visaugstākais, nebūs sadusmot to. Pasaules sodības. Nesadusmo Pērkoņtēvu, nesadusmo sievietes vēderu! ...