vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

spēle

pēc 2 dienām

      Nogurums un vēls vakars, prokrastinācija un bezjēdzīgie telefona video. Kāpēc es šodien pēc L'Universa neaizbraucu uz mazajiem Mediņiem? Varbūt jo neviens mani neaicināja to darīt, bet es tomēr gribēju. Un tētis bija pakaļ ar mašīnu, un mājās bija pusdienas, bet es turpinu atgriezties pie domas, ja nu es būtu aizbraukusi. Es nezinu, kas tas bija par konci, es tikai no Zitas kalendāra zināju, un tad arī no Semjona, un tad pajautāju arī Indulim, kur viņi šodien spēlēs...
      Aristotelī Indulis mani iepazīstināja ar Semjonu, bet Semjons mani neatceras, kas itin nemaz nav pārsteigums, bet tā bija viena no pēdējām vietām, kur Indulis teica, ka esam kopā, un man tad likās, ka esam pārstājuši to spēli. Ja es būtu šodien aizbraukusi un pamājusi vēlreiz Semjonam, varbūt nākamreiz jau varētu mēģināt ar sevi atkaliepazīstināt šādi: es esmu tā Induļa draudzene, kas studē baltu filologos.
      Šīs ir sliktas fantāziju domas, un tām nevajag būt. Tām nav labi būt. Tās mani klupina, grēcina un važo. Fuj, Paula.
      Vakardien jauniešu vakarā Undīne spēlēja City of Stars, un lai gan tā dziesma man pēc būtības primāri asociējas ar Danuti, tur izsprauca asnu atmiņa no Zitas dzimšanas dienas ar Induli. Ar jauko sajūsmu, ka es pat iedziedāju to viņas pasmējienu meldijā. Un visa dziesma, kā tā tonakt skanēja un kā mēs ar to dziedājām. Man šķiet, ka tobrīd mēs sēdējām viens otram pretī, nevis blakus pie galda.