ērģeles

4 0 0
                                    

kārtīga vēl nākamā diena, to pagājušo nakti skaitot par pilntiesīgu datumu

    Kā man noveicās. Ir septiņi vakarā, pēc pāris minūtēm sāksies koncerts, uz kuru biļeti es nopirku pirms pāris stundām. Rīgas Doma iekārtojumu diez ko labi nepārzinu, un no biļešu paradīzes kvadrātiņiem man galīgi nebija skaidrs, kura daļa kur sanāk un kur būtu jāatzīmē sēdvieta. Lētākie beņķi ne ļoti tālu no dārgākajiem, mazliet plāna vidū ar tukšuma jostu no visām pusēm (tas ir, vismaz vienu nenopirktu vietas tiesu) sagadījās tieši pretī ekrānam, kurā rādīšot mākslinieces. Manuprāt, šādi tiešraidētam koncim mana lētākā vieta ir ar ievērojamu priekšrocību pret dārgo vietu, kas nav tieši aiz kolonnas.
    Ērģeles ir grandiozas, un to skaņa rada izteiktu svarīguma sajūtu. Katra stabule ir ar lielu jēgu, visas ērģeles ir smagas (šī vārda nozīmē: stabili uz zemes vai pat tajā iekšā).
    Sandai ir viena varen brīnišķīga balss. Tā ir tāla un tuva vienlaikus, pāri lidojoša un sasildoša, spīdoši enģeliska un tomēr tik aicinoši mājīga, ko parasti dod vienkāršība. Kā kad pati saule dziedātu, bet tā nebūtu nekad nevienu sadedzinājusi un nesvērtu tās tonnas, ko tā sver.
    Nez gan kas sanāktu, ja ērģeļu skaņdarba ērģeļu faktūru pārliktu uz dažām spēcīgām burdoniskām balsīm. Vai tas izklausītos daudz normālāk un ierastāk nekā tas idejā ir aplami un samainītās nevietās...

vēlāka dienasgrāmata | GlamorousDonde viven las historias. Descúbrelo ahora