vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

izpildījums

pēc 3 dienām

       Šodien mēs izdarījām visu. Gribam gulēt. Gribam rīt celties pārcilvēcīgi agri, lai mācītos literatūrzinātni.
     Šodien mēs laicīgi pamodāmies, pasēdējām tīri bezjēdzīgi gultā, domājot un nespējot to darīt. 
Šodien mēs iztīrījām zobus un bijām pat rīta dušā. Mēs savilkām jauku apģērbu un salikām līdzi kārtīgas pusdienas ar aknu sautējumu un kartupeļiem. Mēs apēdām minimālu brokastu, bet laikus izgājām no mājas, un bez lielas steidzības mēs veiksmīgi tikām uz vilcienu caur sijājošu lietu. Mēs aizbraucām uz Rīgu un ar pārliecinātu nesteidzību aizgājām līdz fakultātei, tur izķemmējām matus un satinām pieklājīgu bezadatu copi uz galvas. Nogājām lejā, sēdējām un sagaidījām bibliotēkas atvēršanos, iepazināmies ar tās iekārtām un izmantojamību, pielikām telefonu pie vada. Pēc stundas pārcēlāmies ar kursu, telefonu un tā vadu uz lekcijas telpu. Aizvadījām semināru bez mazās stresa glaudiekārtas pie rokas, pulksteni aktualizējot retāk, kad nu tas bija uz ekrāna projektorā redzams. Sagaidījām semināra beigas, bet aizgājām prom no organizatoriskiem pēcvārdiem datuma meklējumos ar domu "atvainojiet, jāskrien". Aizskrējām līdz autobusam, kaut google to vairs nepiedāvāja, pārgājām ielu pirms šādām darbībām paredzētā apzīmējuma, nenokavējām autobusu un pārbraucām pie arhitektiem. Uzrakstījām augstākās atvasināšanas mazo un robežu lielo darbiņu, mazliet gandrīz izsekojām arī teorijai par lokālajiem un globālajiem funkcijas ekstrēma punktiem. Devāmies mazā ekskursijā līdzi arhitektiem pie būvinženieriem uz jaunāko kompleksa ēku, gandrīz nobijāmies no iesprūšanas starp ēkām aukstā gaitenī bez pīkstošas kartītes, bet veiksmīgi nokļuvām atpakaļ, paēdām mierīgas pusdienas tukšā telpā pie arhitektu dzīvojamajiem galdiem. 
Neaizgājām līdz kora kokam aiz mājas, bet pa dubļu taciņu nonācām klimpas rimi, atradām dažādu zoršu mandarīnus, pēc ilgākas pameklēšanas arī papīra glāzītes un pēc padomāšanas arī vafeļu trubiņas. Ar pastāvīgu organizatorisku saziņu nonācām atpakaļ pāri tiltam un izšķīrāmies par labu puķēm. Atklājām vēl neapmeklētu ziedu veikaliņu pagrabā ar brīnišķīgu apkalpošanu un sapņainiem ziediem. Pastrīdējāmies ar sevi par to nepieciešamību, bet kam gan man to stipendiju maksā. Ieguvām burvīgas rozes, aizgājām līdz parādes durvīm un pamazām atradām savus cilvēkus. Iekārtojāmies zālē, pārsteidzām un apsveicām, mazliet parunājām, smaidījām un jutāmies kaut kā slideni. Sagaidījām vienus viesus pēc otriem, izjaucām produktīvu mēģinājuma procesu un šaubījāmies par savām dzīves un pēdējo nedēļu izvēlēm. Noteātrojām stundas vienu pēc otras, nomierinājāmies par idejas veiksmīgumu un priecīgu emociju sagādāšanu. Sēdējām jauno aktieru pulka priekšā un lasījām jauno gabalu, vēlāk sēdējām margu augšā un tēlojām pasaules nabas. Katru mirkli kāri tvērām no saskarsmes brīža starp aizgājušo teātri un jauno. Beigās jau bija it labi. Palika cilvēku mazāk, palika smaida pārliecība lielāka. 
Izstāstījām gatavošanās procesu, jutām uzticību un draugu. Pamājām ļaudīm māju taku un lielākā klusēšanā kā parasts dubultsolīgi nočāpojām Raiņa bulvāri. Bija labi, un bija mazliet miglaini krītošs gaiss. Bija labi, un zināju, ka šaubas un neizdošanās paniku aizmirsīšu straujāk. Bija labi, un man gribējās atvainošanos paklusināt, jo viss taču bija kārtībā. Stacijas tuneļa gaiss minūtes piedzīvoja apskāvienu. Miers. Laime.