pēc divām dienām
Mēs nodziedājām. Daži raudāja, daži bija ļoti laimīgi, lielākā daļa iedzēra, bet visi bija gandarīti. Es izspiedu no savām balss saitēm to, ko tās nespēj. Mēs stresojām un šodien vienu kalnu pievārējām.
"Gribas ēst..."
"Jums negribas mājās?"
...
"Nāk miedziņš..."
"Oj, kā tagad varētu buhāt!"
...
Skan dažādas vēlmes apkārt. Man? ... Izdomāšu. Man emocionālais nogurums. Varbūt arī sociālais, varbūt tas ir viens. Vai gribas ēst vai gulēt? Tā kā nē, bet nu... būtu jau forši. Vai gribas mājās? Tā kā nē, bet... Ziniet, negribas nemaz tik ļoti to fizisko māju, to Latvijas mākoni vai pat ne ņurdzīgo atmosfēru, kas ir mājās. Gribas dažus apskāvienus no draugiem.
"Home is whenever I'm with you"
Tās mājas gribas. Emocionāli nomierinošās. Man bail pašai sev atzīties, cik izvēlīga esmu un cik maz to apskāvienu roku, kuras gribas. Mājas. Koris ir cita veida mājas, gribu draugus. Gribu mīlestību apskāvienos. Gribu just to "viss labi" mieru, kas nāk no otra sirdspukstiem.
Korim bija divi lielie čup-apskāvieni un viens, divi mazāki, bet tas... tās nav mājas. Gribu. Mājas. Un man viņu nebūs uzreiz tuvākās dienas, kad tiksim līdz Latvijai.
KAMU SEDANG MEMBACA
vēlāka dienasgrāmata | Glamorous
AcakPirmā kursa piedzīvojumi. Jūs zināt noteikumus - ja atrodat sevi un vēlaties kaut ko mainīt, viss ir iespējams! Tāpat kā iepriekš, mans vārds nemainās, pārējie ir pēc manas privātās shēmas. Sitiet man pa nagiem (vēlams pārnestā nozīmē) par pieturzī...
