vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

skolas

pēc 3 dienām

    Laimīga diena. laimīga laimīga diena. Es biju Mediņos pie Zitas ar domu ātri uztaisīt plakātu un tad mācīties logaritmus, bet, tā kā Zita ļāva man domāt par dizainu, mēs nokļuvām pie dažām stundām gotisko burtu, mazliet slīpi šķībiem leņķiem un beigās arī somewhat self-satisfaction. Apmierinātība.
    Es esmu pārsteigta (nezinu gan, kādēļ) par cilvēku daudzumu, ko satiku. Atradu Zitu, atnāca Rina, tad Luīze, Justīne un Anete, atnāca Nikola un Laila, un neviena no viņām nejautāja, ko es te daru. Tas man ļoti patika. "... Paula? Čau, Paula!!" ir daudz aicinošāks par "Ko, pag, kādā sakarā tu esi šeit?"
Atpazinu arī Indru, Knutu, neesmu droša, vai viņi mani, bet tam nav baigās nozīmes.
    Matemātika izpalika, bet tajās stundās iegūstamais cilvēksaskarsmes prieks ne. Beigās plakāts pat bija tāds tīri... normāls.
    Uz jautājumiem, cik daudz man laika, sanāca atbildēt ar to, kad nu Indulis zvanīs. Man ir absolūta brīvība, kamēr viņam ir sapulce. Tā bija interesanta brīvības atkarības sajūta.  ~The married couple.~   Viņš nezvanīja, viņš uzrakstīja, un viss sagāja ļoti mierīgi.
    Mani interesē, kas ir dežurante, kas nelaiž nepiederošos skolā, jo ar pārliecību es ļoti pārliecinoši ienāku un izmantoju garderobi. 

    Aizčāpoju labu gabalu pa Brīvīibas ielu un sapratu, ka šis ir tas viens pieejamais laiks zvanīt skolotājam šodien.. un vakar un rīt. Apstājos pie Augstākās tiesas un nobremzēju tāpēc, ka nevarēju izlemt, kā rakstīt Indulim, kur es būšu, vai garantēt, ka viņš nezvana, kamēr es runāju. Iegāju Vērmanītī, jo kāpēc neiziet cauri. Indulis uzraksta, vai Vērmanītī... Nu, vai zini, ļoti precīzi. Esmu ieguvusi sev dažas minūtes laika staigāt ap strūklaku un vēl dažas kripatas drosmes. Sazvanu skolotāju. 
    Tā un tā, atnāc rīt... a es varu? Nezinu. Piekritu. (laikam tomēr nevaru, lūkosim no rīta).
    Atnāk Indulis. Pufaikā, nevis mētelī... jaunums. Sen gaidīts apskāviens. Ilgi, cieši... vēl ilgāk, vēl ciešāk. Mīlestība. Pietrūkšana. Apliecinājums. Vajadzība.  → Drošība. Prieks. Draudzība.
    Kofīšopā satikām Ilvu. Indulim ir, ko runāt ar Ilvu, Ilvai ir, ko runāt ar mani, man ir, ko runāt ar Induli. Visi dialogi iet, trialogs neveidojas, bet ir jauki tāpat.
    Indulis stāsta man savas lietas, es viņam savējās, bet nevis par dzīvi un notikumiem, bet drīzāk par jomām un iegūtām zināšanām, un jautājumiem un domām otra laukā.
    Divi no viņa četriem gredzeniem ir no manis, par žetoniem parunājām, bet i neaprunājām to mainīšanu atpakaļ – man ir labi ar viņa un viņam ar manu. Var visādas jautras situācijas iegūt. Man ir kaut kā neliels, bet neracionāls prieks, ka viņa žetons paliek pie manis. Patīk!
    Uznāk vēlme doties uz skolu... Ak, mēs! Un, ziniet, tik liels ir prieks no skolas apmeklēšanas! Gaiteņi, gaisma, gaiss, it kā nekas un tomēr tā aura! Satikām meiteņu četrotni, kas mūs atpazina no koncerta. Laikam Induli vairāk. Un es satiku meitenīti, kurai pirmajā septembrī palīdzēju atrast puķes un klases telpu. Joprojām nezinu, kā viņu sauc, bet tik jauki bija viņu redzēt un atgādināt, kā viņu zinu.
    Apsēdāmies rekreācijas telpā tieši pretī direktora durvīm, lai mūs varētu redzēt. Tur bija kāds mazs bērns, kurš arī mūs pamanīja, un es, protams, nolēmu pamāt. Jautri! Indulis aizgāja kādu sazvanīt, jo atbildības un saistības, tikmēr viesi no direktora kabineta izgāja un viņš atnāca man apjautāties, kur tad es Induli liku. Direktors aizgāja pavadīt savu viešņu ar bērnu, Indulis atgriezās no zvana un mēs tikām uz garu sarunu ar direktoru. Nezinu, vai tā varēja būt pusstunda vai pusotra, bet bija jauki tā sēdēt un klausīties, kā mūs māca un brīdina dzīvei, gaužas par visu ko un stāsta par saviem laikiem... Tāda ne-sava-vectēva atmosfēra. Tāda "ar viņu laikam sen neviens nav parunājies" sajūta. Un tomēr tik cilvēcīgi jauki tur būt.
       Podiņu krāsns ir direktora kabinetā!
      Ienāca mācību daļa, atpazina mūs, jautāja, vai mēs topošie kolēģi. Direktora atbilde bija intonācijā uzjautrinoša un ar domu – šie jau nu ne! Haha... Mums neuzticas! Šitie bērni! Ah, kāda nenopietnība! Indulis minēja bioloģijas skolotājas piemēru un nonāca pie "tad jau vēl ir cerība".
    Flashback uz... kaut ko no iepriekšējās dienasgrāmatas, kur runājām par to, kā abi mācām skolā un apmaināmies vietām... Jā, direktors mūs negribētu kolektīvā, mēs *esam* pārāk nenopietni. Pārāk bērnišķīgi. Gaņauka ne tikai es.
    Kāpnēs satikām Šņori, viņa arī tā mums ieminējās, ka jānāk mācīt. "Failures, failures, adventures, adventures".
    Varbūt tādu skolotāju tīri izrunas dēļ cilvēki neizvēlas padziļinātu angļu valodu.
    Kad mums bija vairs tikai dažas minūtes, mēs iegājām pie Stangas. Viņa vadīja atzīmes, turēja uz galda dziesmu svētku grāmatiņas un teica mums, ka vajag nākt ciemos.
    Varbūt tā skolotājštelle vairs nebūs joks... Kā teicām direktoram: "Nesolām, ka neatgriezīsimies!"