nākamā diena
Kamēr vēl beigas nebeidz sākties, es būšu visur, tikai ne jaunajā vāveru rakstāmkladē. Kamēr es vēl jūtos kā priekšnojautās, kā atvadās, kā uz kraujas saulrieta staros... Kā saldsērīgā zosādā.
Dzirdēju krokodilu Genu skanam no pirmā stāva. Nokāpu novērtēt vakariņu tuvumu, izkrāmēju tukšās krūzītes plauktā un klausījos latviski ieskaņoto multeni. Sērija beidzās, sākās dziesmiņa. Krokodils uzkāpa uz jumta, Pekausis viņam pakaļ un Piķamice līdzi. Krokodil, spēlē! Stīgām pievienojas akordeons... ak, šī ir nostalģijas skaņa, šādi skan aizejošā tagadne ar skumjām nekad neatgriezties. Un tad Gena sāka dziedāt. Sāka dziedāt latviski! Par sapņu vilcienu, kas mūs aizved tālumā, par to, ka mēs visi beigās ticam labajam, par to, ka katra diena ir tikai vienu dienu gara...
Es noliku krūzītes, apņēmu savus zosādas pārklātos plecus un šūpojos mūzikā. Man tā atklājās pilnīgi kā no jauna. Prātā kaut kur stāv nesaprasts, neatšifrēts teksts krievu valodā. Šis tagad brauc garām latviski. Uz vilciena sēž krokodils un dzied man, man par mani! Par manām ilgajām beigām, par manām skumjām un laimīgo melanholiju, par manām pārejām un atvadām. Krokodils dzied un dzied, klausās Pekausis viņam blakus, šūpina kājas Piķamice, blakus istabā klausās Paula un neizprot savas emocijas, šūpojas un jokaini smaida. Viņa nesaprot, kas ir noticis, viņa cer nevienu neieraudzīt. Viņa aiziet līdz kāpnēm un dzird, ka arī spēlmanis aizbraucis tālumā, atskan flautu sešpadsmitdaļas, un prom viņi ir.
Uz neatgriešanos!
Uz rūgtu smaidu!
Uz saldām sērām!
... Bodžangl?
YOU ARE READING
vēlāka dienasgrāmata | Glamorous
RandomPirmā kursa piedzīvojumi. Jūs zināt noteikumus - ja atrodat sevi un vēlaties kaut ko mainīt, viss ir iespējams! Tāpat kā iepriekš, mans vārds nemainās, pārējie ir pēc manas privātās shēmas. Sitiet man pa nagiem (vēlams pārnestā nozīmē) par pieturzī...
