vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

ceļojums

tā pati diena, vēlāk

    Šveicē nav interneta, laiks pildspalvai mani izklaidēt. Radio ir tikai daļēja opcija, jo tas ar kalnu ceļiem nedraudzējas. Ilgstošai cilvēku vērošanai piemērotākas vietas ir kaut kur, kur viņi visi garlaikoti nesēž uz vietas. Šis ir laiks intensīvai domāšanai, un kā labāk to darīt kā ar pildspalvu, tāpēc jau man sākotnēji rakstāmklade ir līdzi.
    Neplānoti, bet ļoti noderīgi, rakstāmklade cietos vākos šādā ceļojumā tēlo mapi visiem glabājamiem un absolūti liekiem papīriem. Vācu visus čekus līdzi, biļetes, programmiņas, šobrīd pat viens papīra maisiņš rēgojas starp klades lapām laukā. Kāda man te interesanta savācējkultūra! Tas viss, protams, ir vedams mājās un atrādāms vecākiem, vēlams, hronoloģiskā secībā.
    Atcerējāmies par hronos un kairos būšanu. Nez kāda varētu būt jebkā kairoloģiskā secība... Laikam līdzināma vērtībai un kārtojama augoši vai dilstoši. Varbūt šī ir kāda jauna un vēl neviena neizdomāta ideja un es par to varētu būt liels mākslinieks. Man vēl jāuztaisa sev lielā mākslinieka pulkstenis, kas katru stundu vienu un to pašu melodiju spēlē pustoni augstāk. Tas varētu praktiski būt manām spējām neatbilstoši un neiespējami, bet teorētiski ir vajadzīgs tikai viens mehānisms, kas visas skanošās daļas par pustoni saīsina. Laikam prātīgāk un vienkāršāk ir to darīt elektroniski, bet šitai idejai ir tik kārdinošs mehānikas gars. Man vajag satikt aizrautīgu pulksteņmeistaru.
    Aiz loga līst un zibina, man nav zibeņu kartes, jo man ir bail slēgt iekšā internetu, lai gan Šveicei _ir jābūt_ EEZ – tādam pašam interneta tarifam kā citur Eiropā. Kā Jelgavā. Mums jāpanāk, ka Jelgavā ir modē viss tas pats, kas Eiropā. Eiropā ir daudz angļu valodas, nākamā, protams, cerams, šķietams, katra vietējā, bet aiz tās man pārsteidzošā biežumā ir krievu. Varbūt ne gluži krievu, bet dzirdami kirilicā, tas mums ietver ukraiņu un kaut ko uz leju. Varbūt es tikai tā dzirdu: angļu, vācu, itāļu, krievu. Latviešu ir liels retums, bet intonācijas mums ir tik eiropejiskas, ka bieži vien iedomājos atpazīstamus vārdus, bet tad, paklausoties runātājā uzmanīgāk, nekādas nojēgas latviskā virzienā vairs nav. Kā man gribas dzirdēt to atkal! Nekas... drīz...
    Es redzēju lielu skaistu zibeni!
    Slīdam cauri stacijām, lai gan pēc manām aplikācijas (un) lasīšanas spējām mums pirms 11 minūtēm bija jāiebrauc Bernes stacijā un pirms 3 no tās jāizbrauc. Vai tiešām Šveicē kavē? Jā, tiešām... Tikko pa skaļruni atvainojās par 13 min delay... Interesanti. Laikam vienīgais vilciens, kuram es pamanīju, ka tas nekavē, bija savienotais Venēcija-Verona. Tur bija 5 minūšu vilciena pārlēkšanas laiks. Diezgan daudzi veiksmīgi tikām līdz Milānas vilcienam, kaut arī tas, visiem par spīti, bija nomainījis savu atiešanas peronu. Tas Veronas vilciens turējās laikā uz stiprām lūgšanām, un es nebiju vienīgā, tam gribas ticēt. Mēs ticam varenam Dievam, kam jūras un vēji, un vilciens un sliedes klausa.
    Tagad mani pārsteidz, ka ilgi stāvam Bernē, vai tad nevajadzētu izbraukt ātrāk un piedzīt grafiku? Gaņauka viņiem ir savs funktieris, man tikai liekas dīvaini...
   Vilciens brauc ar 10 minūšu problēmu, ceru Bāzelē tikt līdz tramvajam bez starpgadījumiem, bet... dzīvē... visādi... gadās.

***

    Šis ir forši, šis ir solo ceļojums. Ja jums ir iespēja, neizvēlieties to mēnešreižu laikā. Vasaras karstums nav mirstamproblēma, mēs svīstam, bet ir jau ok, paciešami, tikai mazliet nerrīgi. Žēl, ka nepalieku hosteļos ilgāk, žel, ka tik maz laika cilvēku iepazīšanai, žēl, ka ar divām meičām neaizbraucu kopā uz centru, žēl, ka nepaņēmu kontaktus, bet ko gan es ar tiem būtu vēlāk darījusi... Iegansti un vēlmes nākamajiem ceļojumiem? Tas taču ir dārgi...

 →   →   Šī rakstāmklade tiks pārrakstīta un būs brīvi pieejama internetā. Tā ir labākā un apjomīgākā informācijas krātuve, kurā ar nelielām stalkošanas ievirzēm iepazīt Paulu. Ļoti ceru, ka kādam būs tik bērnišķīgi urķējošs entuziasms, lai šo atrastu. Vienpusēja iepazīšanās. Lūk, vieglā veidā, kā uz paplātes, vairāk par nule pieminēto solo ceļojumu. Aizsargājiet savus datorus pret antivīrusiem un droši spiediet virsū exclusive slēpti pieejamam saturam! Kāpēc mani tā fascinē un vilina doma būt atrodamai? Lūdzu, viss ir, tikai pameklē, lūdzu. Man laikam ir tāda iekšēja vēlme, ka gribu, lai kāds gribētu mani iepazīt, bet dara to caur memuāriem, nevis mani. Tas varbūt ir mirušu mākslinieku sindroms. Jāpaskatās, kas īsti ir dead poet society, bet liekas, ka tur ir cits miršanas aspekts godā. Nudien nezinu.