tā pati diena
Vēl aizvakar es gāju pa centru ar tādu iedomu, ka varētu notikt brīnums un es varētu saskrieties ar Induli, jo jūnijā nesatikušies mēs. Brīnums nenotika. Vakar es domāju, kā rakstīt, ka jūnijs garām, kā justies par neizpildīto, nonācu pie tā, ka noteikums, nē, rosinājums būs bijis tikai uz semestri, bet tagad mums ir vasaras brīvlaiks, tāpēc ir tāds... tāds... iztrūkums visā garā četru nedēļu mēnesī. To es laikam kaut kur septembrī izdomāju, ka mēs varētu mēģināt vismaz reizi mēnesī pēc kalendāra, ja nekā citādi nebūs sanācis, satikties satikšanās pēc, bet nu... nu, jā, man taču nemaz nav viņa numura. (｡>\\<) [man ir]
un viņš šodien man pajautāja whatsappā, ar ko es piedalos svētkos. un.. šī ziņa no viņa mani neiepriecināja, tai drīzāk bija pretējais efekts – negatīva emocija manā galvā. Nezinu, kas tas bija. Tā nebija dusma, tas nebija riebums, tā nebija arī skumja. Tā bija tā sajūta, kad apsaldē pirkstus pie metāla aukstā ziemas dienā, kad nervs sastop apledojumu.
Bet
tad pēc pāris stundām manu instagrama storiju nolaikoja Loreta, un atbildēja uz to, un uzrakstīja, pajautāja, kā šodien gāja... un šī bija jauka un patīkama komunikācija, un man tā patika, un tai bija visnotaļ pozitīva emocija. Yay, Loreta!
ceturtdien orķestrī Luīze jautāja, kā Indulim iet. Ja godīgi, nav ne jausmas, mēs mēnesi neesam runājuši. Bet viņš svētkos piedalās? Jā. Ā, tad jau labi. ... ?? Nu jā, es arī tā ceru, ka labi.
YOU ARE READING
vēlāka dienasgrāmata | Glamorous
RandomPirmā kursa piedzīvojumi. Jūs zināt noteikumus - ja atrodat sevi un vēlaties kaut ko mainīt, viss ir iespējams! Tāpat kā iepriekš, mans vārds nemainās, pārējie ir pēc manas privātās shēmas. Sitiet man pa nagiem (vēlams pārnestā nozīmē) par pieturzī...
