vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

vēsture

pēc 3 dienām

    Man ir vēl ap 20 minūtēm šodienā, rīt būs ceturtdiena! Būs otrais februāris ceturtdienā! So long, friends! We've made it to nākamā ceturtdiena, tikai . . .   mēs esam katrs pats par sevi. Mēs esam tālu, bet es par jums visiem ļoti spēcīgi domāju.
   Man no tās ceturtdienas nekā nav, man ir rāmītī divas bildes no teātra ... ak, cik liela pateicība Betai! Tur radās pirksta joks, tur radās tik daudz!
    Stāvēju pie spoguļa un domāju, kas ir tik īpašs vai kas ir tas īpašākais šajā datumā. Tur sākās manas vēstures posms. Tas bija stūrakmens, pagrieziens, lielākais solis... stūrdatums. Gadadiena. Padomā tik, seši gadi kopš teātra, seši gadi kopš neizprotamajiem, seši gadi kopš pazīstu Aleksu, seši gadi kopš iejutos skolā... Skaisti. Dīvaini. Nav asaru. Ir nostalģija? Nez vai... arī atmiņas paplūdušas, un vairāk saglabājušās vien atmiņas par atmiņām.
    Sev par lielu vilšanos atklāju, ka pamatskolas dienasgrāmata ir nevis vienkārši reta, bet izlaiž visu devītās klases ziemu un pavasari, un vasaru pēc tam. Laikam es biju laimīga... es nerakstīju. Varbūt man bija, ar ko aprunāties?
    Bez dienasgrāmatas atmiņām es vairs neko nezinu, labi, ka man ir saglabātas whatsapp sarakstes telefonā.
    Šodien uzbraucu uz sarakstes augšu ar Zitu, un sev bez liela pārsteiguma, bet ar nelielu vilšanos (nē, cits vārds) atradu, ka ne dažas ziņas no pašas augšas pieminēts Indulis. Tas bija tas nedokumentētais laiks devītās klases pavasarī, maijs. Es biju atradusi par Zitu informāciju un viņai atskaitījos. Mēs runājām. Mēs arī joprojām esam mēs. Pēc runas _stila_. Brīnījāmies, cik ilgi jau runājam, tagad redzu, ka tas vairāk ir izbrīns par to, cik viegli mums runājas.
    Es nepratu nestāstīt, es pilnīgi lūdzos pajautāt, lai varētu atbildēt un pastāstīt. Pastāstīju, kas ir Indulis. Un, protams, arī ilustratīvo stāstiņu, gadījuma pārstāstu.
    Astotajā maijā, kad es to rakstīju, bija noticis atgadījums ēdnīcā, kur teicu Indulim, lai pieņem (un, cik noprotams, saka Kirovai), ka esam kopā. Šis ir pirms mana līdz šim pieņemtā 17. maija, kur bija saruna ar meitenīti Menardu Sandu pēc, kā domājams, pēdējā zvana pasākuma. Tur bija "saki, ka esi mana", bet tas mums nebija nekas jauns un nekas pirmreizīgs...
    Turpmākie potenciālie pētījumi ietver iešanu cauri citām tā laika sarakstēm, jo mana dienasgrāmata šeit klusē. Varbūt man bija cita dienasgrāmata? Bet ticami arī, ka neko nerakstīju, jo vajadzēja pabeigt pagājušā decembra rakstu. Tā es darīju – iesāku, nepabeidzu, gaidīju iedvesmu pabeigt un kaut kā iztiku bez citu notikumu rakstīšanas.
    Tad man bija vēstuļu blociņš, kuru oriģināli pirku mērķim rakstīt labās atmiņas un mirkļus, un sapņus par Aleksu. Biju aizmirsusi, cik spēcīgi biju šajā idejā iekārtojusies.
    Kad desmitās klases rudenī dienasgrāmata atsākas, tas ir tieši par Aleksu, jūtām, rozā brillēm un apjukumu. Varam secināt, ka tur man bija tik ļoti svarīgā fokusā attiecības ar viņu, ka tādu ikdienišķi mazu, jautru ampelēšanos ar Induli pat neienāca prātā pierakstīt kā ko nozīmīgu. Es jau arī rakstīju tikai tad, kad emocijas nevarēju sevī saturēt, kad bija grūti dzīvot vēsu prātu tālāk...
      Laikam ar Induli bija viegla draudzība. Šis secinājums mani ļoti iepriecina. Nu ja, viņam taču bija Fēbe. Manā galvā bezgalīga. Tik tagad datumi un atmiņas nestiķējas . . .
     Nav taču svarīgi. Galu galā nav. Man ir labākais draugs Indulis, viņš ir TAGAD, mēs esam TAGAD, un mums te ļoti labi klājas... un mēs laikam te esam jau diezgan sen. Kamēr man bija neizprotamie, es viņus liku nosaukumā labākie draugi, squad, un to brīdi, kad draudzība un uzticība Indulim pietuvinājās, nemaz nepamanīju. Es, kā es nesen atradu, biju tā no visiem, kam bija vistuvākās attiecības ar viņu un vieglākā komunikācija dzimtas koka veidošanas laikā.
     Tam kokam, kura bilde man ir, nesen apritēja pieci.    Un es biju viņa meita, viņš mans Nemeic, es viņa māšukmeita, viņš mans brāļuktētis...
      Man patīk draudzību vēsture.  nosacīta.
      Šodiena ir (būs?) par godu neizprotamajiem.

Kaupēn, šī diena ir tev,
Vallij, šī dzīve ir māns,
Neizprotamiie, šī diena ir jums
draudzība, šī dzīve ir strauja
Paula, šī nakts ir miegam
Induli, šī dziesma būs tev
Zigfrīd, šī sēra būs tava
Man nav neviena, kam stāstīt šo prieku
Ceturtdiena vienmēr būs teātra diena
Paula, tu zini, tu žirafes atcerēsies visu mūžu
Ņ€ÎZꝐ®๏ŤΛⓜÍ€, šīs ilgas ir jums