vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

Uz redzēšanos!

pieņemsim, ka tajā pašā dienā, kaut gan teksts tapa vēlāk. Tā pati diena, datumi iet strikti pēc kalendāra. 

     Ģildē es ierodos diezgan labā laikā, visi jau bija atraduši, kur jābūt, un vēl nebija sākuši taisīties, viss bija kārtībā. Satieku Selīnu, un Selīna izstāsta, ka mēs ejam virsū atsevišķi, ka mēs neejam abas pēc kārtas, kā mēs to parasti darām. Ak vai, ko nu? Un, ā, nu jā, Paula, tu uzved otru pusi orķestra, jo mēs uzejam pa divām pusēm, un vidū dalāmies uz pusēm. Un tā kā obojas ir taisni vidū, tad vienu pusi uzved Selīna, a otru pusi uzvedu es, kura nebija mēģinājumā iepriekšējā dienā, tāpēc ka man bija koncerts! Man tāds, ok, cool, yuhū, gan jau sanāks... Bet nu baigais stress un, ā, palīgā, kas notiek? Mums nav nekāda mēģinājuma uz skatuves, jo tas viss bija vakardien, un tagad jau notiek koncerts, un strauji iet lietas uz priekšu.
     Man dīvainā kārtā diezgan labi skanēja. Pozitīvi.
     Tad mēs aizejam līdz skatuvei, tur ir brīvprātīgā, kuru es pazīstu no kora, tā un šitā, es viņai tagad paprasu, kur man jāiet, un viņa pati arī īsti nezina, saka, ka tajā pusē telpai vajadzētu būt tādām kāpnītēm uz leju, un man tad tur jāiet. Tur ir tāds tunelītis, tur varēs iziet cauri. Pag, man ir jāved pusorķestris pa kaut kādu tuneli zem skatuves un pēc tam augšā!? Tas nešķiet ļoti labi un droši, bet... yay? Vēl viena skāde ir tāda, ka neviens jau man nevar parādīt, kur tas tunelītis ir, visiem tāda attieksme, ka viņu nav iespējams neatrast un ka visi taču zina, kur jāiet, nu kā, tā taču ir Lielā ģilde, skaidrs, ka cilvēki orientējas! 
     Mēs sākam iet, kaut kādi desmit, padsmit cilvēki ir aiz manis, un es viņus vedu uz... vietu, kur es pati nezinu, kur es eju. Mēs noejam lejā pa tām kāpnītēm, tur ir gaitenis. Tas būs tas tā sauktais tunelis ar durvīm uz vienu pusi, durvīm uz otru pusi, kāpnēm uz leju, gaitenis aiziet taisni, tad tur viņš kaut kā pagriežas, un es domāju, šis ir vienkārši brīnišķīgi, neviens man nepateica, kur man jāiet tālāk, vienkārši būtu pašai jāsaprot. Intuīcija sadarbojās, un mēs pēc intuīcijas tikām uz skatuvi, un es sapratu, ka tur viss ir vaļā, tur nav nevienas durvis jāatver, tas nozīmē, ka, uj, pag, mūs visus dzird, uj, pag, kuš kuš kuš, nebļaujam apkārt... Bet mēs tikām uz skatuves. 
     Es pastāvēju durvīs, sagaidīju, kad Selīna sāk iet, un mēs ļoti skaisti uzvedām orķestri. Mēs nospēlējām gabalus. Es spēlēju visos gabalos, tāpēc, ka Selīnai kaut kas nebija ar mēlīti, viņai bija ļoti par zemu tā, ka viņa vairs nevarēja iestumt augstāk, tāpēc viņa spieda ar lūpām, un bija pagrūti spēlēt, bet mēs bijām divas, mēs varējām dalīties uz cipariem. Man patika, es spēlēju visus gabalus, Svinīga dziesma bija ļoti skaista. Pēdējais gabals ir  Ābola "Uz redzēšanos!". Es viņu spēlēju un domāju, vai tas ir ironiski vai tas ir simboliski, ka šis ir pēdējais gabals, ko es spēlēju ar Fanfāru, jo nu... Viņu sauc "Uz redzēšanos!", un ir ļoti jauki. 
     Man izskatījās beigās, ka diriģents gandrīz apraudājās. Viņam bija mitras acis, un viņš kā jau viņš to ļoti labi slēpa, bet man tiešām izskatījās. Varbūt tas bija mans efekts, jo es arī jutos ļoti... pacilāta tobrīd. Bija ļoti skaisti.
      Mēs nogājām nost, mēs sataisījāmies, pagāja labs brītiņš, tad atbrauca Fanfāras autobuss, un viņi liela daļa aizbrauca prom. Es nebraucu, man uz to pusi nevajag, es labāk palieku centrā, un pēc tam skatos, ko un kā es daru tālāk. Domāju, palikšu sagaidīt LUpo, jo es biju no trombonista sapratusi, ka viņi tur ierodas vēlāk, tā kā man viņus vajadzētu labi atrast.
     Visi fanfārieši iet prom, diriģents vēl vāc savas mantas, Helēna jau gandrīz ir durvīs, sauc: "Selīn, nāc šurp, autobuss tūliņ brauc prom!", un Selīna: "Nē! Pagaidi! Es atvados!"    Mēs apskāvāmies ļoti ilgi un cieši, un (*＞ω＜*)♡ mmmm forši! Tāds mīlīgs moments... jauks... man patika. Šitādas atmiņas ir jaukas!
     Tad Selīna aizbrauca, diriģents arī aizbrauca, es paliku vienīgā mūsu nozīmētajā telpas stūrī. Atnāca darbiniece, noņēma visas Fanfāras zīmītes (izņemot to krēslu, uz kura es sēdēju viņai virsū).
     Pēc kādam varbūt desmit minūtēm sāka nākt LUpo. Yay, čau, sveiki, jūs beidzot esat klāt. Es jūs sagaidīju! Tad Paula mazliet apraudājās, āāa, paskaties, orķestris aizgāja prom... man bija sentimentālais brīdis. Bija jautri, palīdzēju taisīties LUpo: turēju notis un instrumentus, varbūt vēl kaut ko, tēloju profesionālu pakaramo, kas es esmu.
     Sanāk tā, ka es paliku uz vietas, Fanfāra aizgāja un LUpo atnāca, un tas ir mans simboliskais orķestrtransfers, jo... es nospēlēju uz redzēšanos, un tad orķestris aizgāja, tad atnāca nākamais... Heh...
     Mamma teica, ja to uzrakstītu, tas būtu pārāk samāksloti, bet manai dzīvei vienkārši ir ļoti labs rakstnieks, un es ļoti labi pamanu šīs lietas, un man ļoti labi patīk.
     Aizgāju paklausīties, kā LUpo spēlē, noklausījos arī SPO, pēc tam gāju mājās kopā ar vecmāmiņu. Viņai vislabāk bija paticis Fanfāras priekšnesums no visiem, mēs ļoti labi spēlējām! Nu, es pieņemu, ka tāpēc, ka mums bija visakadēmiskākā programma. Man ļoti patīk Altmaņa skanējums, tas būtu kaut kas tāds, ko es gribētu spēlēt biežāk, jo viņš ir pūtēju, bet viņš neskan maršīgs, kāda nereti ir pūtēju mūzika. Es negribētu teikt, ka viņš skan simfonisks, viņš neskan gluži simfonisks, tikai ļoti grezns. Svinīgs. Tā viņu sauc.
     Ir jauki, ir jauki.
un tāpēc ir ļoti labi, ka es nespēlēju Mežaparkā, jo ja es spēlētu mežaparkā, tad visa šī sistēma izgāztos, jo Mežaparkā pēdējais gabals ir himna, kuru gan jau es dziedātu... un pirms tā pēdējais būtu Pāri laikiem, bet Pāri laikiem nav nekāds pēdējais gabals, tā kā tas neder, bet tagad ir labi. Jā.