vēlāka dienasgrāmata | Glamorous

tļuši

turpat, bet vakarā

      Šodiena bija frickin amazing! Es biju jau izdomājusi, ka toč iešu uz anatomikumu pēc lekcijām, jo es toč vēlos satikt Induli, un dienu dzīvoju priecīgās gaidās (un mazliet kavēšanas satraukumā, un mazliet acu sāpēs, bet).
      Sestdien izstaigāju centru, uzzināju, ka Esplanādē ir uzstādījies trušu voljērs. Šodien man bija plānā tur ar Induli aiziet, ja viņam būs tik daudz laika. Google maps skaitīja turp atpakaļ 33 minūtes, bet tas šķiet pārāk optimistiski laikapstāklim un pastaigai. Staigāšanai man bija piemēroti apavi (ne tā, kā pirms nedēļas), un mugurā melnais mētelis, kuru vēl nebiju viņam atrādījusi. Manā plānā bija arī akadēmiskās bibliotēkas grāmatas paņemšana iespējami ātri, jo ceturksni pēc sešiem jādzied Āgenskalnā. 
      Pēc nokavētā autobusa un nākamā vilciena bija divu minūšu lekcijas kavējums, kas ir visai veiksmīgs rezultāts. Ar perifēro secināju, ka Daniels ir klātesošs; ja šodien viņam būtu, ko stāstīt, man būtu, kur nonākt un ko sagaidīt. Doma par viņa nelielu aizbiedēšanu ar Induli ir tāda pusaktīva, jo to pussundu ar Danielu runāt kaut kā ļoti negribas. Pēc lekcijām aizgāju pēc mēteļa un visu laiku jutu mazo trauksmi, vai tik viņš kaut kur negaida, vai netaisās man sekot... Jau garderobē uzliku mūziku austiņās, tālāk gāju ar centienu to izbaudīt un nemētāt apkārt paranojētus skatienus. Neesmu droša, vai pirmos divus ceļa posmus viņš man bija aiz muguras vai nē, bet pēc pasāžas jutos drošāk, ka mūzika mani ir paglābusi.
      Sākotnēji izvēlētais maršruts veda uz tramvaja pieturu, jo nopirktie etalona braucieni kaut kā jāpatērē, tomēr aizgāju līdz galam kājām. Gar Pirmo, gar Otro, nevienu nenobildēju, nevienam neaizsūtīju, gāju priecīgās gaidās un ar mūziku.
      Iegāju pa pasmagajām durvīm, ieņēmu savu gaidāmo krēslu un sāku bažīties, ja nu mans nāciens bijis bezjēdzīgs, ja nu šādā nesarunātā vīzē manas cerības neko nesasniedz, ja nu šodien nenotiek, ja nu viņa te šodien nav... Nu nē, vajadzētu būt, no vakardienas snapiem spriežot, veselība ļauj nodarbības apmeklēt. Mazliet ar sevi pastrīdējusies par šo un par darāmo mācību saturu, atpogāju mēteli un klusi gaidīju savu jauno mediķi.
      Viņš šeit ir! Viņam nav instrumenta... Šodien nenotiek orķestris, interesanti, to es neparedzēju un neieplānoju, labi. Netraucēs. Viņš ievēroja, ka man ir cits mētelis. Es, kā parasts, nevarēju nepalielīt tā viena eiro cenu. Induli, cik daudz tev ir laika? Līdz stacijai? Un vēl mazliet. Esplanādē ir tļuši. Tas ir pa ceļam. Bibliotēku apmeklēšu citā reizē. Šoreiz es stāstu "kāiet", mēs ejam meklēt tļušus. Maršrutu neatceros, par to domāja un koordinēja viņš, es gāju līdzi un runāju.
     Tļuši bija tik mīksti! Tļušu burkāni bija dārgi, bet retrospektīvā pieredzes un laimīgu mirkļu vērti. Izbarojām viņiem vienu burkānu glāzīti un pačamdījām mīkstos purniņus, vēderiņus, ķepiņas, pakakles... Tāds mīļums! Tāds šļupstoši piemīlīgs mīļums!

– Paskaties uz šiem abiem melnajiem! Gandrīz kā dvīnīši!
– Trušiem gan vienkārši - jābūt tikai vienā krāsā un pēc dvīņiem... cilvēkiem gan tā nav.

      Pie mums mazie tļuši nenāca ēst. Vai nu lielie bija agresīvāki ēdāji, un mazie no pieredzes zināja, ka tur pie žoga notiek burtiska kāpšana uz gauvas, vai auī mēs bijām ļoti lieli un briesmīgi un neradījām gana mīuīgu iespaidu nobijušies tļušiem.

– Mēs laikam izskatāmies biedējoši un lieli
– Cibuic! Nē, tu neizskaties liela un biedējoša. Tas tļusis pagriezās, kad es teicu cibuic!
– Tas ir tik mīlīgs trusis!
– Tu esi mīlīga
– Es esmu mīlīga?
– Jā,

          [Teikumi tiek dzejoti no jauna, bet tādi vārdi bija, viņš kaut ko teica, es pārjautāju, un atbilde apstiprināja, ka es esmu maza un mīlīga, pēc idejas tļusim pieejama]

      Es nezinu, cik daudz laika mēs pavadījām esplanādē. Es zinu, ka man sāka salt pirksti un ka Indulis gandrīz visu laiku runāja mīkstināti mīuīgajā vauodā. Stacijā mēs bijām bez septiņām sešos. Es zinu, ka es biju laimīga, es zinu, ka viņš bija laimīgs.
      Vēl viens garš apskāviens un atļauja par savām vizītēm otrdienās nebrīdināt. Man palika neizstāstīts iemesls iepriekšējās nedēļas disciplīnai un rezultāts un neziņa par mērķa sasniegšanu. Palika neizstāstīts arī dīvainais sapnis par naktssargu orķestrī. To vai nu citai reizei vai nekad.
      Aizgāju uz pieturu gaidīt autobusu, apēdu savas pusdienu pankūkas ar karoti. Domāju par atstāstīto: kā viņi ar Fēbi gāja viņgad trušus glaudīt, kā viņi reiz siltākos laikos ēda pankūkas Bastejkalnā saullēktā. Lūk, šī nav pirmā reize, kur domas šādas: tās ir sīkas detaļas no atmiņām par Fēbi, kuras pārlieku uz savām. Nesalīdzini sevi! Nē! Nē...