Never Loving You [H.S.]

4

-Tu zini, ka tas nekad nenotiks.- Mamma sacīja ar acīm meklējot kaut ko tēta darba plauktos. Drošvien tētis aizmirsis kādus dokumentus un licis mammai tos atrast.
-Bet..- Nepaspēju pabeigt savu teikumu, jo mūs iztraucēja viena no mammas darbiniecēm.
-Miss, pie jums ir viesis.- Viņa skatījās uz manīm, pie manīm atnācis viesis? Es taču nevienu negaidu... Paskatījos uz māti kura skatījās uz manīm.
-Tu kādu gaidi?- Viņa pajautāja nenovēršot acu kontaktu, es papurināju galvu.
-Nē. Es iešu paskatīties kas ir atnācis.- Atbildēju un, piekārtodama sārto kleitu, devos uz viesistabu, mamma man liek ģērbties pieklājīgi, pat sesdienā, kaut es neesmu ieplānojusi nekur doties. Tādi ir likumi šajā mājā, visam jānotiek pēc manas mātes prāta. Un, jā, tēvs pat strādā sesdienās, viņam esot ļoti svarīga lieta ko risināt un ir jāmeklē viss, kas var noderēt, pat sīkums.
-Harij?- Es biju pārsteigta viņu redzot šodien, viņam bija jābūt izbraucienā ar ģimeni. Viņam bija jāatgriežas tikai rīt. Puisis ātri pagriezās, izdzirdot manu balsi, viņš izskatījās satraukts. Kaut kas ir noticis?
-Kels, es... Piedod.- Viņš pieskrēja un mani apskāva. Es neko nesapratu, bet apskāvu puisi pretī.
-Kas notiek?- Ieskatījos puiša zaļajās acīs, kur varēja saskatīt nožēlu, bet par ko?
-Es parakstīju līgumu ar aģentu un..- Akdievs, viņš to paveica, es zināju, ka viņam tas izdosies.
-Harij!- Es priecīga iesaucos. -Es zināju, ka tev tas izdosies! Tu būsi zvaigzne!- Es biju priecīga par puisi, tikai nesapratu, kāpēc viņš nepriecājas?
-Paldies tev par to Kels, bez tevis es to nevarētu.- Puisis pasmaidīja, beidzot, bet smaids ātri izdzisa.
-Bet kaut kas nav labi?- Es nezinu vai tas bija jautājums vai secinājums. -Ko tu izdarīji?-
Pēkšņi mājās iebrāzās dusmīgs tēvs ar kādu papīru rokās.
-Kelsij, ko tas nozīmē!- Es sabijos, es nesapratu kas notiek, mamma sekudē bija klāt.
-Kas notiek?- Viņa jautāja. Tēvs izskatījās tā, it kā no dusmām pārsprāgs.
-Tu es nosodīta, nekādus draugus, ballītes, kredītkartes. Tikai skola un mājas.- Tēvs stingri noteica un es sašutusi paskatījos uz tēvu, tad māti, meklēdama palīdzību.
-Mīļais, ko tas nozīmē? Paskaidro.- Māte meklēja atbildes un es arī.
-Es neko neesmu..- Es iesāku, bet tiku pārtraukta.
-Nemaz nesāc, tas tāpat nelīdzēs. Tu nodevi savu tēvu, savu tēvu! Šis te skolas dokuments...- Viņš kratīja kādu papīru, kuru es savām acīm neesmu redzējusi. -..ko TU man iedevi parakstīt, izmaksāja man miljonus Kelsij!- Es biju šokā, tos kurus es devu tēvam parakstīt bija par apmaiņas braucienu uz Zviedriju, viņš to labi zin.
-Bet tēt, es, nē.. Kā tas.. Tēt..- Manās acīs saskrēja asaras, es no šoka pat nevarēju neko pateikt. Es nekad, nekad nebūtu uz to spējīga.
-Tā tu pateicies par manu smago darbu? Ej uz savu istabu, es tevi negribu vairs redzēt.- Viņš stingri noteica un es sāku raudāt vēl vairāk.
-Es nebiju..- Sāku teikt, bet tētis man uzbļāva.
-EJ!- Viņš aizgriezās un mamma pat nemēģināja tēti aizturēt, viņas nosodošais skatiens, lasot papīru izteica visu.
Es pat biju aizmirsusi par Hariju, kurš uz manīm skatījās ar nožēlu acīs. Tas bija viņš! Viņš starp tiem papīriem būs ielicis tos, bet kāpēc? Viņš starp visiem cilvēkiem.. Es taču viņam palīdzēju, es viņu... Es ātri aizgriezos un uzskrēju uz savu istabu, raudādama.
*

-Es atvainojos. Es jums uzskrēju virsū.- Viņš savā zemajā balsī laipni atbildēja ar smaidu sejā. Viņa balss, daudz zemāka nekā agrāk. Mati vairs nav tik čirkaini kā pirms pāris gadiem. Godīgi, viņš izskatās daudz labāk, nekā es atceros. Mati garāki, sniedzās pāri plecam, smaids, acis, tās bija citādākas, bet tikpat apburošas. Es ieskatījos puiša zaļajās, acīs kuras skatījās manās brūnajās. Es pagalam apjuku, jutos tā, it kā laiks būtu attīts atpakaļ un es atrastos tur...
'Akdievs, Kelsij, nē! Nē, nē, tu esi jukusi?' Nolamāju sevi visos lamu vārdos, ko zināju. Tad es sapratu, ka es, kā muļķe skatos viņam acīs, ilgāk, nekā vajadzētu. Es ātri novērsos un centos aizgaiņāt domas, kas mani nelika mieru.
-Esmu Harijs, drošvien esi par mani dzirdējusi.- Puisis sacīja savā skanīgajā britu akcentā, kas viņam tik ļoti piestāv. Puisis pasmaidīja, atklājot savas bedrītes. Es jutos stulbi, stāveda šīs lielās telpas vidū un sapņaini blenžot uz popzvaigzni Hariju Stailsu. Šeit, kur pārvietojās simtiem cilveku. Manā galvā bija tik daudz domu, ka tās bija ļoti grūti savaldīt. Atmiņas skrēja gar acīm, gan visas sliktās, gan labās. Bija ļoti grūti šobrīd ko sakarīgu izdomāt. Nē Kelsij, tu neļausi šoreiz sevi apmānīt ar to visu viņa smaidu un šarmu, tikai ne šoreiz.
Es neveikli pamāju ar galvu un centos ko normālu atbildēt. Savācies Kelsij! -Mans vārds ir Kelsija un diemžēl nē, neesmu par jums neko dzirdējusi.- Diez viņš atcerēsies, varbūt vajadzēja nokrāsot matus, nevis atstāt blondus? Es biju ļoti uztraukusies, es cerēju ka viņam mans vārds ko atgādinās, bet labāk, lai viņš neatcerās. No puiša sejas grūti bija ko nolasīt, šķiet viņš neko nenojauš. Tas ir labi, ja viņš it neko neatceras, pagaidām.
-Ak Neesi? Tu neesi Fane, Kas izliekas, ka mani nepazīst? Vai žurnāliste? Kas tu esi?- Viņš pēkšņi kļuva satraukts un uzbruka man ar jautājumiem. Es nedaudz sabijos.
-Wow. Wow. Kāpēc tik daudz jautājumu?-  Viegli iesmējos. Izlikos, ka nesaprotu puisi, kaut gan es tiešām nesapratu. Kāpēc viņš tā pēkšņi? Viegli uzsmaidīju puisim, neizrādot, ne mazākās bailes.
Harijs vāji atsmaidīja. -Piedod, tas bija nepieklājīgi no manas puses. Es esmu noguris, tāpēc arī nedaudz nervozs. Tiešām piedod.- Harijs atvainojās, es tikai pamāju ar galvu. Pamanīju, ka apkārt daži acu pāri sāk pievērst uzmanību. Šķiet Harijs arī to sāk pamanīt.
-Viss Kārtībā. Es Labāk došos.- Ātri noteicu, vēlējos ātrākt tikt prom. Es nezinu, Kas ar manīm notiek. Es tik ilgi esmu gatavojusies šim brīdim, biju izdomājusi ko teikšu un darīšu, bet tagad, ka stāvu viņa priekšā es trīcu kā tāda pusaudze, un tā sajūta ieskatoties viņam acīs, it kā pasaule apstātos. Kelsij, tu vairs neesi tā 16 gadīgā meitene, kas ticēja ka mīlestība ir īsta un cilvēks ko mīli nespēj nodot. Un kā vēl var, savādāk es nebūtu šajā situācijā. Kur palika pašpāliecinātība? Es papurināju galvu, aizgaiņādama visas domas, un ātri apcirtos otrādi, lai dotos prom, neatskatīdamās. Forši, tagad tu bēdz Kelsij! Malacis!
-Pagaidi Kelsij.- Harija balss mani apstādināja un es paskatījos uz viņu. Viņš izskatījās, it kā ko apsvērtu. -Es varu dabūt tavu numuru?- Puisis jautāja, izvilkdams no melno bikšu kabatas telefonu. Un šeit sākās problēma. Cietumā nebija vajadzīgi telefoni un tāpēc man tāda nav. Kādreiz, protams, bija, bet kopš iegāju cietumā nav. Vecāki man atņēma visu, paldies Harij!
-Es..Man pirms pāris dienām nozaga telefonu un vēl neesmu paspējusi nopirkt jaunu.- Es ātri ko izdomāju, man steidzami vajag telefonu, būs jāpajautā Danielam vai viņam nav lieks aizķēries.
-Tad varbūt es tev iedošu?- Viņš ātri somā sameklēja lapiņu un pildspalvu, uzrakstīdams nummuru, pasniedza to man. Paņēmu mazo papīrīti rokās.
-Es tikai nevaru apsolīt, ka piezvanīšu.- Sacīju ar iešķību smaidu sejā. Loģiski, ka es zvanīšu, kā tad es viņam atriebšos. Harijs tikai pasmaidīja.
-Ceru, ka piezvanīsi Kelsij.- Puisis noteica novēršoties no manām acīm un paskatoties man aiz muguras. Es neko vairs neteicu. Tikai atvadījos no puiša un devos prom, no šīs lidostas. Mana sirds sitās tik ātri un manas domas joņoja, sajūta, ka tūlīt nokritīšu. Es biju sajūsmā, viss sanāca tik ideāli, es kādā veidā atstāju iespaidu uz viņu. Pasmaidījos, lepojoties par savu glīto sejiņu. Viņš pat nenojauš, kas viņu sagaida...