Never Loving You [H.S.]

1

Brīvības sajūta, par ko alku veselus trīs gadus. -Apsveicu Relingtone, tu esi brīva.- Apsargs man iedeva dažus dokumentus un lika tos parakstīt. Uzskribelēju savus iniciāļus un uzlikdama savu veco somu plecos, devos prom no šīs nolādētās vietas.

Pavasara gaiss iesitās manā elpā, likdams uz mirkli apreibt. Tā bija laba sajūta - būt brīvai.
Tagad es došos, vienkārši ar kājām līdz autobusa pieturai un braukšu uz Londonu. Man būs pāris stundas jāpakratās busā, ap tumsu es varētu būt klāt.

Pamanīju mazu kafejnīcu ap stūri, devos tās virzienā, šausmīgi gribējās ko apēst, bet tajā pašā laikā, es neizskatos īpaši labi. Man noteikti vajag citas drēbes. Mati nekārtīgā copē, nobružātas bikses un parasta tumša jaka.
Vienalga, ātri paēdīšu un tad sameklēšu ko apģērbt. Nauda man nedaudz bija, ko nospēru apsargiem un kameras biedrenes iedeva. Labi labi, es tikai aizņēmos. Viņas tāpat drīz vien netiks ārā.
Tiklīdz iegāju mazajā kafejnīcā es sajutu svaigas kafijas un ēdiena smaržu. Mans vēders ierūcās un mutē saskrēja siekalas. Beidzot kāds normāls ēdiens. Trīs gadus nebiju neko normālu ēdusi, tikai bezgaršīgās cietuma putras un reizēm mums ļāva pat pasūtīt picu vai burgeri, bet tas bija tikai tad, kad piekukuļo apsargus, kas nebija tik vienkārši.
Apsēdos vistālākajā kafejnīcas stūrī un paņēmu rokās ēdienkarti.
-Labdien, ko pasūtīsiet?- Kad biju izskatījusi ēdienkarti, kur pārsvarā bija tikai salāti vai zirņi.
-Kautkas no gaļas nav?- Ieskatījos oficiantes acīs, kura sarauca degunu izdzirdot manu jautājumu.
-Šī ir veģitārā kafejnīca, ārpusē pie ieejas tas ir rakstīts. Gaļas šeit nav.- Kalsnā oficiante noskaldīja, skatīdamās uz mani, kā tādu jukušo. Tas man tik ļoti nepatika, ka nenovaldījos.
-Šī vieta sūkā.- Man ļoti grūti novaldīt mēli, it īpaši šādās situācijās. -Es ņemšu stipru kafiju un tos franču salātus.- Biju neapmierināta, bet toties diezgan izsalkusi, lai neietu prom.
-Atvainojiet, šeit nelamājas.- Kalsnā oficiante riebīgi urbās manā sejā.
Es asi, nedomājot atcirtu -Ej nes manu ēdienu, nevis lasi man lekcijas. Tev maksā par strādāšanu, ne stāvēšanu.- Man nav bail ne no viņas, ne no kāda cita, kaitina šādi cilvēki. Cietumā es esmu iemācījusies aiztstāvēties un nevienam neuzticēties. Man nesagādā problēmas palaist muti, kā šobrīd.
-Lūgšu jums atvainoties. Jums nav tiesību ienākt šajā kafejnīcā un izteikt riebīgus komentārus.- Kalsnā oficiante mani izveda no pacietības.
-Aizejiet taču vienreiz paēst. Spogulī esat skatījusies? Izskataties pēc anoreksiķes, pretīgi skatīties uz to kaulaino ģīmi! Savu pasūtījumu varat paturēt, nāks jums tikai par labu!- Nometu to nolāpīto ēdienkarti, piecēlos kājās, savācu savu somu un uzmetusi tam kaulu ģīmim vidējo pirkstu, dusmīgi izgāju no kafejnīcas, aizcērtot tās durvis.
-Stulbā idiote.- Dusmīgi nomurmināju. Gāju uz priekšu ar somu plecos, rokas salikusi jakas kabatās, pa ceļam spārdīju akmeņus.
Laiks bija diezgan silts, saulains, pūta viegls vējiņš. Šeit ielas bija diezgan patukšas - vienkāršas vai vecas mājas, kāda sāniela drošvien.
Pagāju kādu gabaliņu, izgāju no sānielas. Vajadzēja tikt pāri ceļam, negribēju iet uz gājēju pāreju, kamēr mašīnas nebrauca pārskrēju pāri ceļam. Dažas mašīnas pabrauca garām, bija laba sajūta - staigāt kur vien acis rāda, svaigā gaisā, brīvībā. Vēl jo projām nespēju noticēt, ka mani izlaida!
Domāju, autoosta atrodas apmēram, tur kur eju. Man vismaz tā izstāstīja īsāko ceļu. Pēc pus stundas es varētu tur nonākt.
Kad bija pagājušas apmēram 15 minūtes es pamanīju veikalu, nedomājot uzreiz tajā iegāju. Vēders prasīja savu, ātri sapirku kaut kādu ēdamo, kautko līdzīgu picai, nu kas ir veikalos, kaut kādas bulciņas un dzeramo. Čipšus arī nopirku, kaut kādus lētos salātiņus...
Pamanīju, ka ir arī otrais stāvs un, uzgājusi augšā pārliecinājos, ka tur pārdod apģērbu. Uzgāju tajā un biju patīkami pārsteigta, mūsdienīgi normālas drēbes.
Nopirku džinsas, džemperi, kedas un pavasara mētelīti un vēl dažus nieciņus.
Tiklīdz Dži-džei uzzinātu, kur es tērēju viņas naudu, viņa mani nogalinātu uz vietas. Zinu, viņa spētu to izdarīt, ja jau ar karoti vienreiz kautiņa laikā sadūra vienu citu cietumnieci. Tas bija smieklīgi.
Apģērbos jaunajās drēbes un vecās drēbes izmetu. Garos blondos matus attaisīju un izķemmēju. Tas aizņēma kādu laiciņu, jo man viņi sniedzas līdz pat muguras beigām. Tam ir iemesls, manam izskatam ir iemesls, speciāli sevi uzturu formā, neesmu pārteovējusies, kā citas no cietuma. Es reāli vairs neizskatos pēc viņas, tās meitenes pirms viņš mani iznīcināja.
To dienu, kad atriebšos gaidu tik ilgi, pat nespēju noticēt, ka šī diena strauji tuvojas.
Esmu visu izplānojusi, soli pa solim. Tas nelietis saņems pēc nopelniem. Es viņu izputināšu, tāpat kā viņš to panāca ar mani.
Novērsos no spoguļa, kurā lūkojos kādu laiku, aizdomājusies. Ātri atslēdzu tualetes durvis un devos uz autoostu. Pēc 20 nogurdinošām minūtēm biju klāt. Precīzi paspēju uz savu autobusu. Ieņēmu vietu pie loga, kautkur pa vidu.
Sāku ēst savu nopirkto ēdamo, un vienkārši man bija vienalga, vai kāds skatās, vai neskatās uz manīm. Es gribēju ēst.