Never Loving You [H.S.]

21

Kā Harijs uzzināja, ka mans tēvs nav mans tēvs? Kad viņš to uzzināja? Kādēļ viņš neko neteica? Jautājumi man maisījās pa galvu un es nevarēju vairs loģiski padomāt. Es biju dusmīga uz visu pasauli šobrīd. Nespēju attapties no tikko notikušā. Es tur sēdēju, Harija virtuvē pie durvīm saķērusi galvu. Ko man tagad darīt? Manā galvā skanēja arī šis jautājums, jo es nevarēju šo tā vienkārši ignorēt. Man ir kaut kas jādara lietas labā un es to neizdarīšu izliekoties par citu cilvēku. Man ir jāatkāpjas. 'Jāiepauzē' šis plāns ar Hariju, jāpazūd no viņa redzesloka. Bet man jādara viss tā, lai tam nebūtu aizdomas. 

- Kelsij? Kur tu pazudi? - Dzirdēju Harija balsi. Kad mana māte aizgāja, ieradās pica. Godīgi, mana apetīte biju zudusi un viss ko es tagad vēlējos ir sist puisim, bet es to nedrīkstu. Bet es varētu uz viņa arī bļaut, bļaut cik spēka, bet tas tāpat nemainīs visu situāciju, tādēļ man atlika tikai viens variants. Man jāapvalda dusmas, es noslaucīju asaras un ātri apģērbos. Tagad es tur stāvēju un skatījos uz sienu domājot, kas man tagad jādara. Es nevaru šonakt šeit palikt, tas ir loģiski.

- Kelsij? - Dzirdēju, ka puisis nu jau bija man aiz muguras. Manas domas bija tik skaļas, ka es pat nedzirdēju, kā viņš tur nonāca. Man jābūt gudrai, gudrākai par visiem. Es ātri noslaucīju vēl pēdējās asaras, kas paspēja izspraukties un ievilku dziļu elpu. Pietiks raudāt Kelsij! Man jābūt lieliskai aktrisei un reizi pa visām reizēm jāaizslauka visas emocijas prom. Pietiks šeit puņķoties un tēlot upuri. Man visiem ir jāparāda, kas patiesībā ir Kelsija Emīlija Relingtone!

- Tu dzirdēji vai ne? - Puisis jautāja, zinādams. Es neko neteicu. Es pat nepagriezos, nereaģēju, ka puisis ir tieši man aiz muguras. Es negribēju nekur doties, bet man tas ir jādara. Man jāpazūd, jāizdomā plāns. Īsts plāns, nevis tāds, kur es gribu salauzt puiša emocijas. Man jāsalauž viss, pirmkārt sevi un tad visus pārējos. Sajutu puiša roku uz sava pleca, centos cik spēka, lai nenomestu to un nesāktu ārdīties kā negudra. Spēlē mierīgi Kelsij, neizbļauj patiesību. Šobrīd es vēl esmu neesmu Kelsija Emīlija, bet meitene ko Harijs satika pirms pāris mēnešiem. Šo meiteni es salauzīšu pirmo. Nolikšu viņu nost, šo seju man neredzēt, līdz es nenokārtošu visu, kas man jānokārto.

- Tu neesi ticis viņai pāri! Tu viņu meklē vai ne? Tu satiki advokātu, kad uzzināji, ka viņa atrodas cietumā un tagad vēl uzrodas viņas māte, un... - Es sacīju nekustoties, bet es izlēmu tomēr pagriezties un redzēt viņa seju. Man bija jāredz, kā katrs vārds ietekmē viņu, man bija jāredz, kā viņš ietekmē mani. Man ir jāatzīst, ka man vēl ir palikušas jūtas pret puisi. Es iemīlējos puisī, kad biju pavisam jauna, pazinu puisi kopš bērnības. Es uzticējos viņam vairāk, nekā sev pašai. Viņš man lika pārvarēt tik daudz baiļu un viena no viņām bija pazaudēt puisi. Viņš man lika noticēt, ka būsim kopā mūžam, jo pats tam ticēja. Viņš kļūdījās un man ir jāmaksā par viņa kļūdām. Ja arī izrādās, ka mans tēvs, neīstais tēvs ir pie visa vainīgs un Harijs ir tikai viens no viņa upuriem, tas nenozīmē, ka puisis arī nav vainīgs, jo viņš zināja, ka mans tēvs nav mans tēvs un man to neteica. Ja man būtu jāsaka, ka es ko nožēloju, es to neteiktu, jo Harijs ir labākais, kas ar mani bija noticis, bet visam taču reiz pienāk punkts. Harijs pielika treknu punktu, kad ielika to ieroci manās rokās un par to brīdi viņš nožēlos, jo šoreiz es izmantošu šo ieroci!

- Zini ko Harij, man pietiek! Es vairs nesaprotu, ko es šeit daru. - Sacīju ar jaunām asarām acīs, bet es centos tās noturēt iekšā, jo asaras šobrīd vairs šeit nepalīdzēs! Es tik ļoti ienīstu sevi par to, ka nespēju būt tik stipra un emocijas mani vienmēr nodod. Man būs jātrenējas paturēt emocijas sevī un man šķiet, es zinu labu skolotāju.

- Tu saki, ka esi ticis viņai pāri, bet tajā pašā laikā viņu meklē. Es tev esmu tikai viņas kopija, kamēr tu atradīsi oriģinālu. Tad, kad tu viņu atradīsi, tu mani aizmetīsi kā nevajadzīgu rotaļlietu. - Sacīju, redzēju ka Harijs grib protestēt, bet es viņam neļāvu runāt pirms es neesmu pateikusi visu. Kā jau sacīju, man ir jāpazūd!

- Es iešu prom un nekad vairs nenākšu atpakaļ. Tu nemīli mani, tu mīli viņu un tikai nemēģini man ieskaidrot pretējo. Jo es redzēju, kā pirms tam tu jautāji pēc viņas. Tava balss pateica visu un es negribu šeit palikt, kā tāda muļķe un gaidīt, kad tu viņu aizmirsīsi. Es negribu to Harij! Es uz brīdi tev noticēju, bet izskatās, ka tu viņai nespēsi tikt pāri tik ilgi, kamēr nenokārtosi lietas ar viņu. Tieši tādēļ es tev došu laiku saprast, ko tu pats gribi. Uzmeklē mani, kad sapratīsi ko tu gribi Harij. - Sacīju un paņēmu somiņu, manā prātā ienāca ideja. Kamēr es būšu prom es ļaušu viņam satikt mani, īsto Kelsiju Emīliju Relingtoni. Es domāju, viņam nebūs jāgaida pārāk ilgi.

- Nē, neaizej! - Puisis sacīja, saķerdams manu roku. Un es ieskatījos viņa acīs, kurās bija izmisums. Nopietni, es neuzķeršos. Man ir savs plāns un es atgriezīšos tikai tad, ja Harijs to vēlēsies.

- Ļauj man visu paskaidrot. Es negribu, lai tu aizej, ne tagad. Lūdzu! - Puisis lūdzās. Harijs pat necentās noliegt to ko iepriekš sacīju, tātad tā ir patiesība. Viņš ir runājis ar advokātu, viņš mani meklē. Žēl tikai, ka viņš ir pārāk akls, lai mani ieraudzītu.

- Nē Harij, lai ko tu šobrīd sacītu es nepārdomāšu. Sakārto savu pagātni Harij, tad mani uzmeklē! - Sacīju un noņēmu Harija roku no savas un neatskatīdamās izgāju no puiša mājas. Es varu derēt, ka viņš man sekos.

Es nejutos ne bēdīga, ne dusmīga. Kad izgāju no puiša mājas, es jutos pacilāta par savu ideju, kura man šovakar ienāca prātā. Es salauzīšu visu, sabojāšu visu, kas reiz man ir licies perfekts. Man pietiek! Un es sākšu ar savu dārgo papucīti.

- Ļauj man vismaz tevi aizvest! - Harija balss sacīja no muguras.

- Labi. - Piekritu, jo es netaisījos saukt taksi vai braukt ar autobusu. 

- Piedod man. - Puisis sacīja, it kā būtu vainīgs par kaut ko.

- Mēs neizvēlamies ko mīlēt Harij! - Sacīju nopietnā balsī. Tas ko viņš šobrīd man sacīja, tam nav nozīmes manās acīs, jo viņš to saka personai, kur īsti nav reāla. Es pat viņai nebiju devusi uzvārdu un tas man likās labi, jo Harijs mani nevarēs uzmeklēt un noskaidrot par mani kaut ko, nebrīnos, ja viņš to vēlēsies darīt.

 Es centos izplānot soli pa solim, kas man tagad būtu jādara. Es atriebšos visiem, bet vispirms man ir jānoskaidro, visi fakti par sevi un savu izcelsmi un es zinu, kur es atradīšu visus dokumentus. Es viņu pazīstu pārāk labi un pašu svarīgāko viņš vienmēr tur savā mājā, kabinetā, seifā.

Pārējais brauciens pie Daniela uz dzīvokli bija kluss. Ne viens no mums nezināja ko teikt, es nemaz necentos runāt, tādēļ tas likās vēl vieglāk.

- Uzredzēšanos Harij Stails! - Sacīju, kad puisis bija piebraucis pie dzīvokļu nama, kurā pagaidām uzturējos.

- Es tevi uzmeklēšu Kelsij, tiklīdz es tikšu galā ar pagātni. - Harijs sacīja, pirms aizvēru automašīnas durvis. 'Un es tikšu galā ar savējo.' Pie sevis nodomāju.

Kad Harija automašīna pagaisa no mana skatupunkta, es izvilku telefonu no kabatas un zvanīju pirmajai personai manā sarakstā. Pārsteidzoši, ka telefona klausule otrā galā pacēla visai ātri.

- Sveiks tēt! - Sacīju ar smaidu uz sejas. 

Nu ko, Kelsija Emīlija Relingtone beidzot ir atgriezusies, lai parādītu, ka ar mani neviens vairs nespēlēsies!

***

Čau! Es ceru šis turpinājums bija ok! Ko jūs domājat?

Paldies, ka lasi un novērtē šo stāstu, lai cik slikts viņš nebūtu! :D

Lots of love! 

Mariaaa :)