Never Loving You [H.S.]

16

Flashback from the beginning:

- Meitenīt, noliec to ieroci! - Izdzirdēju aiz muguras raupju balsi, pametu acis uz aizmuguri un pamanīju policistu, kurš tuvojās man. Paskatījos ātri atpakaļ uz priekšu, kur stāvēja viņš ar izmisušu un baiļu pilnu skatienu.
- Policista kungs, viņa cenšas mani nogalināt. Tā meitene ir traka. - Redzēju maskētu smīnu viņa sejā. Es uzreiz nometu ieroci, kas atradās manās rokās. Tas nav tā kā izskatās.
- Melis! - Kliedzu.
- Tu gribēji man nodarīt pāri. Es to ieroci izrāvu viņam no kabatas, lai aiztāvētos.. Es neko sliktu neizdarīju. - Es centos pārliecināt policistu, kurš neticīgi vērās manī, bet viss velti. Jutu, kā policists mani saķer un taisās vilkt uz mašīnu, kura atradās aiz stūra. Es sāku kliegt un spārdīties, bet tas nelīdzēja neko, policists bija stiprāks. Protams, kā gan sešpadsmit gadīga meitene var būt stiprāka par pieredzējušu policistu. Mans trauslais ķermenis tika iesviests policijas mašīnas aizmugurē. Tad arī uzradās kameras. Man sāka žilbt acis. Redzēju kā viņš runā ar otru policistu, ko nebiju iepriekš pamanījusi, ieraugu, kā viņš slepeni iedod policistam naudu. Kameras novērsās no manis un pievērsās viņam. Policisti iekāpa mašīnā.
- Tik jauna un jau noziedzniece? - Viens no policistiem izsmejoši jautā.
- Tev būs lielas nepatikšanas. - Ierunājās otrs.
- Pat tavi vecāki nespēs tev palīdzēt. - Viņi tikai pasmējās. Viņš mani iegāza, gribēja izvarot un vēl sazin ko. Kurš beigās vainīgs? Es savos sešpadsmit jau varu aizmirst par normālu dzīvi. Viņš man visu sabojāja, jo es zinu ko viņš izdarīja. - Es tev atriebšos Harij Stails. - Nočukstēju pie sevis un noliecu galvu.

*

- Au! - Harijs iesaucās, tiklīdz ienāca pa dzīvokļa durvīm. Es viņam iesitu, tieši pa krūtīm.
- Par ko tas bija? - Puisis iesaucās, pavisam apjucis.
- Par ko tas bija!? - Es iesitu viņam vēlreiz, iesaucoties dusmīgi. Viņš to bija pelnījis.
- Kelsij! Ļauj man visu tev paskaidrot! - Harijs sacīja, skatoties man tieši acīs, es iesmējos.
- Paskaidrot! Ko tur skaidrot! Tev ir cita un tu man meloji! - Sacīju dusmīga un pagriezos, lai ietu uz viesistabu. Harijs, protams, man sekoja.
- Es tev nemeloju! - Harijs teica pavisam nopietni.
- Ā un tās bildes, kas ir nopudinātas pa visiem ziņu portāliem ir neīstas? - Iesēdos dīvānā, sakrustojot rokas, nemaz neskatījos uz puisi. Harijs tur stāvēja piecus soļus no manīm un skatījās man virsū.
- Jā, tas ir nē. Tās ir īstas! Bet ļauj man paskaidrot! - Harijs ātri nobēra un paspēra vienu soli tuvāk.
Es uz viņu pat neskatījos, pievilku sev kājas pie krūtīm un apķēros ap tām.
- Tātad tu man meloji! Ko tava draudzene par to domā? Viņa zin, kas es esmu? Vai nezin? Varbūt tev ir arī trešā? Vai ceturtā? Viņas visas ir ar mieru? - Nobēru jautājumus ar dusmām balsī. Man diezgan labi patīk šī padarīšana. Būt dusmīgai ir diezgan jautri.
- Kelsij, tu domā par mani tik zemu? - Harijs šķita pārsteigts. Es tikai iesmējos, beidzot pagriežot galvu pret puisi. Viņš joprojām tur stāvēja istabas vidū, nu jau četru soļu attālumā no manis.
- Ko man tad domāt Harij? Pasaki! Ko tu darītu un domātu, ja tu būtu manā situācijā? Ko tu darītu ja es būtu tajās fotogrāfijās ar citu? Ak, jā, tev jau vienalga! - Atkal aizgriezu galvu prom no viņa. Nespēju skatīties uz viņa seju šobrīd!
- Man nav vienalga Kelsij! Ja man būtu, es šeit neatrastos! Man nav vienalga! - Puisis sacīja nopietnā balsī un es viņam neticēju.
- Tas ir bezcerīgi Harij, labāk ej prom! - Sacīju, es nemaz negribēju, lai viņš dodas prom, bet tas bija nepieciešams.
- Nē! - Viņš vienkārši sacīja un es pārsteigta paskatījos uz viņu.
- Nē? - Es pārjautāju, parsteigta paskatījos uz puiša nopietno seju. Harijs pamāja ar galvu un paspēra 4 soļus uz priekšu, pieliecās man pretī, gandrīz pie sejas. Es parāvos uz atpakaļu.
- Nē Kelsij! Es nekur neiešu! Kendala, viņa man nav nekas, mūs vieno tikai līgums. -
- Līgums? Viņa ir tava sieva!? - Biju vēl dusmīgāka, nekā iepriekš.
- Ak šausmas! Nē! - Harijs iesaucās.
- Mans menedžments noslēdza ar viņas menedžmentu līgumu, kur mums pienākums ir parādīties publikā, kā pārim. - Harijs sacīja ieintreģējot mani. Es ieskatījos puiša acīs.
- Jums ir jātēlo pāris? Kas tas par sviestu! - Izrādiju, ka es viņam vēl jo projām neticu.
- Es zinu! Es sākumā arī biju nesaprašanā, kādēļ ko šādu, bet tas kaut kā pacēlis manus reitingus! - Harij! Tev nebija tas jāsaka! Es noliku kājas uz grīdas un strauji piecēlos, Harijs arī piecēlās un es viņam atkal iesitu. Viņš atkāpās soli atpakaļ.
- Reitingus? Protams, slava jau ir galvenais! - Un es nedusmojos tikai par to, ko viņš tik tikko pateica, bet par visu. Kādēļ es nokļuvu cietumā? Viņa slavas dēļ! Būtu tajā dienā tiešām viņu nošāvusi, vismaz tagad būtu miers! Pats viņš ielika to ieroci man rokās, lai policija padomātu, ka esmu kaut kāda slepkava. Ironiski, man no tā ieroča bija bail.
- Au! - Harijs iesaucās sāpēs. Es tikai iesitu viņam vēlreiz un vēlreiz.
- Nekas cits jau tev neinteresē. Tās visas runas par tevi, kuras es domāju, ka ir nepareizas, izrādās pareizas! - Biju dusmīga.
- Kelsij! - Harijs noraizējies vērās manī.
- Kādas runas? - Viņš jautāja.
- Kādas runas? Nopietni! Nu labi, es pateikšu, ja vien tevi tikai tas interesē. - Sacīju, nedaudz aizsvīlusies.
- Es par tevi meklēju! Neilgi, ka satikāmies, man vajadzēja uzzināt, kas tu esi, tāpēc es meklēju! Tās runas, kā tu kļuvi slavens. Tā meitene, par kuru tu teici, ka viņa ir mirusi! Tu man meloji Harij! Es jau tad zināju, ka tu man meloji! Ko tu viņai nodarīji? Vai man būtu jājautā! Ko viņa nodarīja tev? - Skatījos tieši puisim acīs, dusmas bija mani pārņēmušas, ka es pat neļāvu viņam neko pateikt. Es vienkārši zinu, ka viņš pateiks ko stulbu, kas visu tikai pasliktinās.
- Mani gribēja nogalināt talanta dēļ! Raksts, kādēļ tevi vispār kāds pamanīja. Uz kā rēķina? Viņas brīvības! Un nesaki, ka tā nav patiesība. - Harija sejā kas mainijās, viņš centās to noslēpt, bet viņam nesanāca!
- Es... Kelsij, nē! Paklausies! Tajā rakstā visu safabricēja. To rakstīja mans menedžments! Viņi visu izplānoja. - Harijs centās attaisnoties.
- Ak dievs Harij! Kad tu reiz pieaugsi? Tu spēlējies ar citu dzīvēm, tu to saproti? - Sacīju pārmetoši.
- Viņa dēļ tevīm vēl jo projām sēž cietumā! Viņa nav mirusi, kā tu centies man ieskaidrot! - Nu labi Kelsij! Tikai nesaputrojies šoreiz.
- Cietumā? Kā tu to zini? - Harijs apjucis vērās manī.
- Tāpēc, ka es tur biju! Es biju satikt viņu, man bija jādzird viņas versija! - Sacīju un ātri pieliku rokas pie mutes, it kā es to negribēju teikt. Šo soli es jau biju izplānojusi, kad es vēl biju cietumā.
Harijs uz manīm skatījās pārsteigts, apjucis. Viņš nespēja izdvest ne skaņas.
- Un tas, ka tu aplaupīji viņas tēvu un vainoji viņu, Harij! Tu sabojāji viņas dzīvi! Vecāki viņu ienīst, viņi nekad viņu nav apmeklējuši, viņa ir viena, pilnīgi viena, sēž tajā iestādē... Tu arī, ne reizi viņu neapmeklēji, pat neatvainojies. - Katrs vārds, ko sacīju bija kā pātagas cirtiens Harija ausīm. Es pat ieraudzīju puiša acīs asaras, tātad viņam sāp. Pats viņš ir vainīgs, tikai un vienīgi viņš pats!
- Tu...tu viņu satiki? - Harijs vēl jo projām nespēja aptvert manis sacīto. Es tikai pamāju viņam ar galvu
- Kā viņa...? Ko viņa tev teica? - Viņš jautāja, puisis skatījās manās acīs, tik pa asarai nobira viņam pār vaigiem.
- Saruna nebija gara Harij! Sākumā viņa vispār nerunāja, bet viņa beigās man pastāstīja, ne visu, bet daudz. Tik daudz, cik es tev jau pateicu! - Sacīju klusi, negribēju, lai viņš uzdod pārāk daudz jautājumus.
- Es nesaprotu. Kā viņa vēl jo projām var sēdēt, ja es viņiem samaksāju! - Harijs, noslaucīdams asaras teica, nesaprašanā. Un es uz viņu skatījos pārsteigta.
- Samaksāji? Par ko tu samaksāji? - Jautāju.
- Es samaksāju policistiem, lai viņu nearestē. Viss bija sarunāts, viņiem bija viņu jāaizved mājās, nevis uz cietumu. - Harijs sacīja un es uz viņu skatījos. Es neko neteicu. Policistiem nebija mani jāarestē? Es biju tik ļoti apjukusi.
- Jāaizved uz mājām? - Tad tāpēc viņš runāja ar policistu un iedeva viņam naudu, bet kāpēc tad viņš neizdarīja, kā Harijs jautāja?
- Jā! Es viņiem samaksāju diezgan lielu naudas summu, lai viņu neiesēdina. - Harijs sacīja.
- Nopietni? - Jautāju. Harijs tikai pamāja ar galvu. Es biju šokā.
- Tad jau kāds cits ir parūpējies, ka viņu iesēdina un es zinu kas! - Harijs sāka kaut ko meklēt pa kabatām. Telefonu, viņš to izvilka un gribēja kādam zvanīt.
- Ko tu dari? - Es jautāju viņam. Ne jau viņš kādam tagad zvanīs!
- Es zvanīšu savam advokātam. Es likšu viņu tūlīt pat dabūt ārā no turienes. - Harijs sacīja un gribēja uzspiest numuru, lai varētu piezvanīt, bet es viņu apturēju. Es izrāvu telefonu no viņa rokām.
- Ko tu dari? - Harijs paskatījās dusmīgi uz manīm.
- Atdod! - Es biju viņu aizkaitinājusi.
- Harij! Nē! Tam jau ir par vēlu, jo viņas sēdēšanas laiks tāpat nāca uz beigām. Tu neko daudz nespēsi izmainīt. - Sacīju puisim, bet izskatījās, ka viņam tas neinteresē, jo viņš paspēra soli tuvāk un saķēra manu roku un atņēma man telefonu, nodarot man sāpes.
- Au! - Sacīju dusmīga.
- Kas ar tevi notiek, man sāpēja?! - Iesaucos.
- Piedod, bet tu pati biji vainīga.- Viņš sacīja skatoties tajās stulbajā ierīcē, censdamies tur ko atrast. Nu mans pacietības mērs bija pilns un es izsitu to ierīci no Harija rokām. Telefons kaut kur aizlidoja un visticamāk sašķīda.
- Es tagad esmu tā vainīgā?! - Nu jau es kliedzu. Es nespēju vairs būt mierīga. Harijs prot no manis izvilkt to sliktāko.
- Ko tu gribi no manis Harij? Ko tu šeit dari? - Kliedzu.
- Tu visu laiku, visu šo laiku spēlējies ar mani? Tu liec man cerēt, bet tajā pašā laikā satiecies ar citām! Kāpēc tu to man nodari!? Tu gribi paspēlēties? Iegūt lielāku slavu? Reitingus? - Nu es sāku raudāt, ne jau tāpēc, ka es biju to izplānojusi, bet tāpēs, ka es vairs nespēju izturēt. Viņš tik ļoti man dažkārt jauc galvu, ka es vairs nespēju koncetrēties. Es lēnām sāku pati iekrist savā slazdā, kāpēc tas nevar būt tik vienkārši? Kāpēc es nespēju vienkārši atriebties? Kāpēc viņš ir tik sarežģīts?!
- Kelsij, nē...nē, neraudi! - Harijs paspēra vienu soli uz priekšu un es paspēru atpakaļ, atduroties pret dīvānu.
- Piedod man! Es..es negribu, lai tu raudi manis dēļ! - Viņš pasniedza roku, lai noslaucītu manas asaras, bet es to pagrūdu nost.
- Tad kāpēc tu man dod iemeslus to darīt? - Es jautāju slaukot asaras.
- Es tā nevaru Harij, ja...ja tu šādi turpināsi, es pielikšu visam punktu. Es nevaru šādi! - Sacīju, šņukstot.
- Kelsij! Lūdzu nedari to! Es apsolu tevi vairs nesāpināt. Es lauzīšu to nolādēto līgumu ar Kendalu. Es...es negribu tevi pazaudēt! - Harijam acīs bija asaras. Es viņam kaut ko nozīmēju, es, nevis Kelsija Emīlija. Es pasmaidīju, viss ir labāk kā iedomājos.
- Kas notiks, ja viņa atgriezīsies? - Jautāju, man ir jāpārliecinās.
- Tu mani uzreiz pametīsi, jo es zinu, ka tu viņu mīlēji! - Sacīju, jo tā notiktu, ja es nebūtu es.
- Es neko vairs nespēšu izmainīt, kā tu teici. Pietiks dzīvot pagātnē. - Harijs sacīja iešķībi smaidot.
- Tu nemānies? - Jautāju, man jānotic līdz galam.
- Tik pārliecināts es neesmu bijis ilgu laiku. - Viņš sacīja pasperot vēl solīti uz priekšu, noslaukot man pēdējo asaru, kas bija aizķērusies uz vaiga.
- Tas nozīmē, ka... - Es iesāku, bet viņš man neļāva pabeigt manu teikumu, pieliekot pirkstu priekšā man lūpām.
- Kuš! - Harijs klusi sacīja un liecās man tuvāk, noņemot pirkstu un plaukstu, uzliekot man uz vaiga. Viņš noskūpstīja mani, padarot šo momentu neaizmirstamu. Viņš bija tik uzmanīgs, it kā es varētu tūlīt, tūliņ salūzt viņa rokās. Es neesmu viņam vienaldzīga. Es to sajutu, es sajutu, ka kādam es beidzot esmu vajadzīga.

Hiiiii! Es ceru šis jums patika! Es centos.

Paldies, ka lasi! :)

All the love! :))))))

M.