Never Loving You [H.S.]

8

Par laimi vai, tomēr diemžēl es nesatiku Harija vecākus, jo tiklīdz es pamodos, es dzirdēju klauvējienus pie durvīm un Harija balsi, kas lika man ātri sataisīties, lai dotos tālāk. Es jutos nedaudz atvieglota, jo, ja nu Harija mamma būtu mani atpazinusi? Nu var jau būt, ka nebūtu atpazinusi, bet tik un tā, es nevēlējos sastapties ar neveiklām situācijām, ko parasti rada vecāki. Plus, vēl viss tas satraukums, kad tu skaties tam cilvēkam acīs un runā kādas dīvainas un nejēdzīgas lietas, pasaki ko nepareizi, kam parasti seko neērts klusums, līdz kāds to pārtrauc un cenšas visu prātus novērst no šīs neveiklības. Es spēju dažkārt pateikt skaļi, kaut ko ļoti neveiklu. Paldies nē, man pietiek ar vakardienu. Starp citu, vakar pēc tā incidenta ar krūzi viss mainījās. Puisis it kā atmaiga, pret mani. Pēc tam mēs smējāmies un skatījāmies filmu, līdz man uznāca miegs un Harijs nolēma man ierādīt istabu, kurā šorīt pamodos. Es pat netiku redzēt Harija istabu, kas manī raisīja dīvainas izjūtas. No vienas puses es vēlējos redzēt vai tur vēl jo projām stāv tā siena ar mūsu fotogrāfijām, vai arī sen visas ir pazudušas. Es nebrīnos, ja viņš tās ir izmetis, jo viņš bija tas, kas mani ienīst bez nekādiem reāliem iemesliem. Viņš tā arī man nepateica, kādēļ viņš mani bija iemetis cietumā, tas bija viens no iemesliem atgriezties un uzzināt - kāpēc, nu protams, nemaz nerunājot par atriebību. Vēl tas fakts, ka Harijs nosauca mani par mirušu, kaut viņš labi zin, ka esmu dzīvāka par dzīvu. Es viņam esmu mirusi! Es vakar visu vakaru centos šo teikumu aizmirst, jo, patiesībā ir diezgan sāpīgi to dzirdēt pēc visa... 'Nu izbeidz Kelsij, tavs sentiments jau man drīz liks vemt.' Mana iekšējā balstiņa galvā izmeta mani no savām kaitinošajām domām un tā lika man paskatīties uz Hariju, kurš klusi dungoja līdzi dziesmai, kas skanēja pa radio. -Nu, kur tad mēs dosimies?- Ar mazu smīnu sejā sacīju, sakrustodama rokas virs krūtīm. Harijs sēdēja pie stūres un mēs braucām pa vietu, kur uzaugām. Es sajutos visai dīvaini, skatoties kā katra ēka paslīd garām, tāpat atmiņas skrēja pa manu galvu līdz ar katru ēku vietu, kur esmu reiz bijusi. Es centoš šo kņudošo sajūtu ignorēt un fokusēties uz savu uzdevumu. -Es vispirms tev parādīšu vienu kafejnīcu, kur mēs paēdīsim brokastis, tālāk jau redzēsi.- Harijs mazliet uzmetis acis uz mani sacīja, bet ātri atgriezis tās uz ceļu, jo kā tad mēs kaut kur nokļūsim, ja viņš visu laiku skatīsies uz manis - grāvī? Es šodien jutos diezgan labi, jo es biju laimīga, ka mans plāns iet kā es vēlos. Laikam visums vēlas, lai es Harijam atriebjos pēc iespējas ātrāk, bet nē... Mans plāns neilgs divas, trīs dienas, jo kā gan var iemīlēties trīs dienās, jo īpaši tāds kā Harijs Stails - popmūziķis, izskatīgs, meiteņu magnēts. Ja viņš gribētu, viņš varētu iegūt jebkuru meiteni, kuru vēlas. Man ir jādara viss, lai šis puisis iemīlētos tieši manī, nevis kaut kādā parastā žurnāla modelē ar piepūstām krūtīm un neīstu seju. Mani no domām izsita zvanošais telefons manā kabatā. No sākuma es nesapratu, kas man var zvanīt, bet tad es paskatījos uz zvanītāja ID. Daniels. Nesapratu, ko viņam pēkšņi no manis vajag, sestdienas rītā? Harijs uz manis paskatījās, bet neko neteica, pievērsās atpakaļ ceļam. -KELSIJ? PIEDOD!- Man nācās telefonu turēt tālāk no auss, jo Daniels uzvedās diezgan dramatiski un manām ausīm pārāk skaļi. -Hei, nekliedz. Es tevi tāpat labi dzirdu!- Sacīju pieliekot telefonu atpakaļ pie auss. Pēkšņi es sadzirdēju kādu balsi blakus Danielam, meitenes balsi. -Mīļais, nāc atpakaļ gultā.- Meitenes balss sacīja, ko tamlīdzīgu, ja es pareizi saprotu, kāds ir izmantojis savu piektdienas vakaru ballītei. -Kelsij..- Daniels nosauca manu vārdu vēlreiz, šoreiz ne tik skaļi, varēja tikai dzirdēt kā viņš skaļi un dramatiski nopūšas. -Mazā, piedod... Es ceru tu mani neienīdīsi tagad... Es vakar par daudz iedzēru un..Piedod!- Un tagad es neko nesapratu. Harijs skaidri dzirdēja visu manu sarunu ar Danielu un mazliet uz manis paskatījās ar man neizprotamu skatienu. -Daniel? Ko tu dari?- Es jautāju, jo es neko nesapratu. Puisis nedeva nekādus paskaidrojumus, bet gan turpināja savu atvainošanās runu. -Mazā, lūdzu, es apsolu, tas vairāk neatkārtosies... Es...es viņu tūlīt padzīšu. Man nevajadzēja.. Piedod! Piedod!- Daniels izklausījās izbijies, laikam pieļāvis pamatīgu kļūdu vakardien, ka tagad cenšas šādi tikt no meitenes vaļā. -Parunāsim, kad atgriezīšos!- Noteicu un nometu klausuli. -Stulbais Daniels.- Pie sevis klusi nomurmināju, bet to arī dzirdēja Harijs. Kad es atgriezīšos es to muļķi iepļaukāšu. -Ak šausmas, tikai nepadomā, ka viņš ir mans puisis!- Sacīju ātri, paskatoties uz Hariju, kurš nu vairs nedungoja līdzi dziesmām. Viņš simts procenti padomāja to, ka man zvanīja mans puisis, es pati tā padomātu, ja Harijam būtu šādi piezvanīts. Harijs bija iebraucis ar mašīnu stāvvietā, netālu no maiznīcas, kur agrāk abi kopā strādājām. Es atceros, ka mans tēvs man neļāva tur strādāt, jo ko gan padomās pārējie, ka viņa meitai nākas strādāt, lai nopelnītu naudu. Atceros, viņam bija savādāki standarti, bet runa jau pašlaik nav par to. Harijs uz manis paskatījās, bet neko neteica, tāpēc es sacīju. -Es viņu pazīstu tikai kā nedēļu. Mēs esam tikai dzīvokļa biedri un strādājam vienā uzņēmumā, bet dažādās sfērās. Nesen tikai pārcēlos.- Es pat nesaprotu, kādēļ to visu saku tik uztraukti, laikam man bail, ka Harijs kādā veidā maina domas par mani. -Tad kāpēc tāds zvans?- Harijs centās izklausīties ne tik ieinteresēts, bet viņam ne tik labi sanāca. Es tikai iesmējos. -Izskatās, ka viņam vakar bija diezgan jautra nakts, laikam pieļāvis kļūdu.- Iesmējos, domās iedomājos Daniela seju, kamēr es viņu iepļaukāju. Harijs tikai pamāja ar galvu un neko neteica vairs par šo. -Labāk iesim brokastīs.- Puisis noteica un atvēra automašīnas durvis. Runājot par ēdienu, es jutos diezgan izsalkusi, tāpēc ilgi nevilcinājos un sekoju Harija piemēram - atvēru automašīnas durvis un izkāpu no tās. Ārā spīdēja diezgan silta pavasara rīta saulīte, kas priekš šīs vietas ir visai neierasti, jo lietus šeit ir biežāks viesis nekā saule. Es biju diezgan pateicīga par to, jo man lietus vai arī aukstums it nemaz vairs nepatīk. Harijs gaidīja, līdz es viņu panāku, pat nebiju pamanījusi, ka puisis ir uzlicis saulesbrilles. Šodien viņš ir ģērbies baltā t-kreklā un melnās biksēs, kājās brūni apavi. Man patika, kā viņš izskatījās un tie tetovējumi uz rokām, viņam piestāv. -Tev nav auksti?- Kad paskatījos uz savu ādas jaku, jautāju puisim. -Nē, bet ja būs vēsāks uzvilkšu jaku, mašīnā atstāju.- Puisis pasmaidīja par manu jautājumu, no manas puses tas droši vien izklausījās pārāk jauki. Man taču rūp Harija veselība. Ha ha, kā tad! Mēs iegājām kafejnīcā, kur es atceros pārdeva mazos gardos vaniļas kēksiņus. Diez tos vēl jo projām pārdod? Mmm, man tos sagribējās. -Iesaku pagaršot vaniļas kēksiņus, šeit tie ir ļoti iecienīti. Nekur citur tik labus nenogaršosi.- Izskatījās, ka Harijs domā tieši par to pašu ko es. Vēlējos sevi iepļaukāt, par savu stulbo smaidu, kas tagad rotāja manu seju. -Tad es vēlos tos pagaršot.- Es sacīju un mēs piegājām pie bufetes, kur bija maza rinda, pirms mums bija kādi 3 cilvēki. -Ko tu ēdīsi?- Es iejautājos un Harijs uzreiz atbildēja. -Kā būtu ar ceptu olu un bekonu vai pankūkām ar mellenēm un medu?- Harijs acīmredzot vēlējās, lai es izvēlos, tāpēc es arī izvēlējos. -Olu un bekonu? Un tad tos gardos vaniļas kēksiņus?- Sacīju, nedaudz jautājot Harija piekrišanu. -Labi, tad divas porcijas ar olu ar bekonu un vaniļas kēksiņus.- Pat nepamanīju, ka bija pienākusi mūsu kārta, cik atceros šeit ir jāsamaksā un tad tikai var dabūt savu ēdienu, tādēļ vilku no somiņas ārā maku, bet Harijs to pamanīdams mani apstādināja. -Nē, es izmaksāju.- Puisis jauki uzsmaidīja, es tikai nopūtos un nemaz necentos strīdēties, tikai nomurmināju. -Tu esi no tiem, kas neļauj meitenēm maksāt!- Es noteikti izklausījos aizkaitināti, bet es it nemaz tāda nebiju. Es jau zināju, ka ar viņu man nekad nekas nebūs jāiztērē, jo es taču vienreiz ar viņu biju kopā un zinu kāds džentlmenis viņš ir. -Hei, tā nav slikta lieta!- Harijs bija sadzirdējis manu murmināšanu, tādēļ aizstāvējās. -Meitenes ir domātas, lai tās lutinātu!- Viņš sacīja ar milzīgu smaidu uz sejas. Es uz viņu paskatījos. -Man ir 12 gadi?- Jautāju sarkastiskā tonī, ar to nedomājot neko sliktu. -Piedod. Sievietes!- Harijs tikai pasmējās par mani. Mēs devāmies apsēsties pie brīva galdiņa, kas atradās nedaudz tālāk. -Tātad, tu nesen pārcēlies?- Puisis iesāka sarunu, tiklīdz sākām ēst savas tikko atnestās, gardās brokastis. -Ha, uzķēri?- Iesmējos nervozi, Harijs tikai pamāja ar galvu, lai es turpinu. Es paskatījos uz savu ēdienu un iekšēji nopūtos. Kāpēc man vajadzēja iepriekš to teikt? Tagad man būs viņam jāmelo un līdz ar to man šie meli būs jāatceras. Cik sarežģīti. -Jā, es nesen tikai pārcēlos.- Sacīju apstiprinot puiša iepriekš sacīto. -Kur tu iepriekš dzīvoji?- Viņaprāt šis ir tik vienkāršs un parasts jautājums, bet ja viņš vien zinātu... 'Es dzīvoju šajā pilsētā, mēs kopā ar tevi uzaugām un tagad esmu atgriezusies, lai tev atriebtos.' Balss manā galvā atkal pacentās. -Es iepriekš dzīvoju netālu no Londonas.- Sacīju klusi nopūšoties, nu tik būs Kelsij. -Sanāca visai nelāgi.- Sarkastiski, nervozi iesmējos. Harijs cieši mani vēroja ar visai nopietnu, ieinteresētu skatienu. -Mani atlaida no darba un izmeta no dzīvesvietas, vecāki mani negribēja ņemt atpakaļ, jo vienmēr esmu bijusi viņu traucēklis.- Es klusi sacīju, bakstot savu ēdienu. -Man ir ļoti žēl, piedod!- Harijs sacīja, kamēr es turpināju blenzt savā šķīvī, uz brīdi iedomājoties par saviem vecākiem. Diez viņi zin, ka esmu ārā no cietuma pirms laika vai arī viņiem par mani nospļauties. -Nē, neatvainojies. Tagad viss ir kārtībā, man ir darbs un dzīvesvieta. Viss iet uz labo pusi.- Pasmaidīju nedaudz, novēršoties no sava šķīvja un ieskatoties Harijam tieši acīs. Viņš uz manis skatījās ar mierinošu smaidu uz sejas, es viņam atsmaidīju un ātri novērsos. Es nevarēju viņam ilgi skatīties acīs, jo tās man liek aizmirst visu. Tas ir kā skatīties zaļā okeānā, kur es varētu atrast katru atbildi uz jautājumiem, kurus vēlētos uzdot. Tas ir kā aizmirsties, tikai ar skatienu vien. Es tikai nesaprotu, kādēļ man šis efekts ir vēl jo projām?