Never Loving You [H.S.]

34

- Viņš tikko aizgāja. - Sacīju Luī, kurš smaidīja turot manu roku uz galda.
- Redzi, tas strādā Kelsij! Viņš nespēja noskatīties, ak nabadziņš. - Luī šī situācija šķita smieklīga, man arī. Mēs abi smējāmies, redzēju kā Kendala savāc savu rokassomiņu un dodas mūsu virzienā. Acīs viņai bija dusmas, bet viņa tās nomaskēja ar neīstu smaidu, kas man lika padomāt, kas viņai ienācis prātā.
- Sveiki, es ļoti ceru, ka jūs abus netraucēju. - Pienākusi pie mūsu galdiņa Kendala draudzīgā balsī sacīja.
- Kendala? - Jautāju smaidot ar tādu pašu smaidu, viņa pamāja ar galvu.
- Piesēdi. - Norādīju uz tukšo krēslu starp mani un Luī, kurā viņa arī iesēdās.
- Vai tad tikko ar tevi nesēdēja kāds puisis? - Luī jautāja visai tieši, kas man lika viņam viegli iespert ar kāju pa viņa kāju zem galda.
- Viņam bija jādodas uz tikšanos ātrāk nekā paredzēts, tādēļ viņam diemžēl nācās atstāt mani vienu. - Kendala sacīja, precīzāk meloja, diezgan ticamus melus es teikšu.
- Es atvainojos, neiepazistināju sevi, Luī, Luī Tomlinsons. - Luī jauki smaidīja uz Kendalas, par ko man iekšēji sanāca smiekli, bet godīgi man gribējās viņai iemaukt, par to smaidu vien, kas bija uz šīs sievietes sejas.
- Kendala Dženere! - Viņa jauki smaidīja pasniedzot roku Luī virzienā, kurš demonstratīvi to noskūpstīja.
Šajā brīdī man iezvanījās telefons, kuru es izvilku no somiņas un pacēlu.
- Kelsij, piedod, kad izjaucu Tavu sarunu ar Luī, bet Tev man ir jāpalīdz. - Sāra sacīja, pat nesasveicinājusies ar mani.
- Palīdzību? Tev viss bija kārtībā pirms pus stundas? - Es sacīju nesaprotot viņas pēkšņo satraukumu.
- Ak, tas ir visai steidzami, ņemot vērā drīz jādodas uz pasākumu, es mēriju kleitas un nejauši iesprūdu vienā, Tu biji pirmais cilvēks manā sarakstā, tādēļ zvanīju. Esmu savā numuriņā, lūdzu pasteidzies. - Pirms es vispār spēju ko pateikt, Sāra bija jau nolikusi klausuli, kas man lika paskatīties uz telefonu.
- Viss kārtībā? Izskaties apjukusi. - Luī sacīja mazliet satraucis pieri, skatoties man acīs.
- Sāra zvanīja, vajadzīga mana palīdzība. - Sacīju mazliet paraustot plecus, pasniedzos pēc somiņas.
- Tu jau dosies? Mēs nepaspējām paēst. - Luī sacīja mazliet apjucis.
- Piedod, nāksies Tev pusdienot ar Kendalu, Tu neiebilsti? - Paskatījos uz Kendalu, kura tikai papurināja ar galvu.
- Nē, viss kārtībā, draugiem jāpalīdz. - Viņa smaidīja un sacīja.
- Tiekamies vēlāk. - Sacīju pagriežoties, lai dotos prom, bet Luī balss mani apturēja.
- Pagaidi, Tu ko aizmirsi. - Puisis sacīja visai ātri pieceļoties kājās. Es ātri paskatījos uz puisi, kurš man tuvojās.
Viņš mani noskūpstīja atkal, es, protams, atbildēju.
- Tā jau labāk. - Viņš iečukstēja man ausī. Uzlicis buču uz mana vaiga viņš palaida mani un es devos glābt Sāru no iestrēgušas kleitas.

Tikusi līdz viņas numuriņam, pat neklauvējot devos iekšā, protams, durvis bija vaļā.
Tikusi numuriņā manas acis pārlaida pāri telpai, kas mani pārsteidza, jo es nevienu neredzēju.
- Sāra? - Devos virzienā uz viņas numuriņa vannasistabu, kur viņa varēja atrasties, bet tiklīdz es spēru soli es izdzirdēju, kā aizslēdzas numuriņa durvis, kas man lika apgriezties atpakaļ uz durvju pusi.
Tas ko es tur ieraudzīju mani pārsteidza, ļoti.
Manā priekšā stāvēja Harijs ar Sāras numuriņa atslēgu rokās. Tieši šajā brīdī es sapratu, kas šeit notiek. Es nogalināšu Sāru par to, ka viņa atvilināja mani šeit.
- Izlaid mani ārā. - Es sacīju cilvēkam ar ko vismazāk vēlējos šobrīd runāt. Viņš skatījās uz mani, nekustoties, droši vien priecīgs, kad ticis vienā numuriņā ar mani.
- Tikai tad, kad uzklausīsi, kas man ir sakāms. - Viņš sacīja ieliekot atslēgu viņa bikšu kabatā. Sāra, labāk uzmanies, kad es tevi satikšu..
- Man nav intereses klausīties kārtējos melos, ko Tu esi sadomājis. Laid mani ārā. - Sacīju mierīgā balsī, pagaidām. Es ļoti centos turēties, lai neizskrāpētu šī cilvēka zaļās, skaistās, ar meliem pilnās acis.
- Tu netiksi ārā no šejienes, kaut vai nāksies te palikt visu nakti, kamēr Tu mani neuzklausīsi, es nelaidīšu Tevi ārā no šī numuriņa. - Viņa balss bija nopietna, pārāk nopietna, kas lika nedaudz apdomāt šo situāciju, kuru patiesībā es varu izmantot savā labā. Es nometu somiņu uz dīvāna un iesēdos tajā, tad paskatījos uz Hariju.
- Es klausos! - Uzsmaidīju puisim, kas nedaudz pārsteidza viņu.
- Vispirms es vēlos Tev atvainoties, par to, kad noticēju cilvēkiem, kuri runāja sliktas lietas par Tevi. Par to, kad pametu Tevi, kad visvairāk biju vajadzīgs, kad neapciemoju...kad nozudu no Tavas dzīves. - Harijs skatījās uz mani ar skatienu, kas izteica nožēlu. Pēc šiem vārdiem viņš skatījās uz mani, it kā man viņam būtu jāatbild, viss ko es darīju, klausījos, jo es zinu, ka es sākšu runāt un izgāzt savas dusmas, viņš tam nav gatavs. Tādēļ es klusēju, uzklausīju, kā viņš jautāja.
Kad Harijs redzēja, kad es neko netaisos atbildēt viņš turpināja.
- Es vēlos Tev atmaksāt par visu, par visu ko Tu esi pārdzīvojusi manis dēļ. - Puisis sacīja skatoties tieši man acīs.
- Viss jau ir nodarīts Harij, Tu nekad nespēsi atlīdzināt to, kad pazudināji mani. Viss ko es Tev devu ir bijis draudzība, es pat biju tik naiva un pieradu pie Tevis tik ļoti, kad iemīlējos. Tā bija sliktākā lieta, ko es izdarīju. Uzticēties kādam pilnībā, un pēc tam tikt nomīdītai un pamestai dubļos. Paldies par mācību Harij. - Es nevarēju neklusēt, pat nobrīnījos cik mierīgi es to pateicu, jo es biju plānojusi izskrāpēt viņa koši zaļās acis. Es redzēju viņa acīs kas mainījās, viņš paskatījās uz savām rokām, izskatījās ļoti nervozs.
- Es nekad sev nepiedošu ko izdarīju. Es tevi nekad neesmu aizmirsis. Lai kā es censtos, Tu esi iestrēgusi manā sirdī Kels. - Un te nu tas bija, vārds Kels, tieši tā, kā agrāk. Es biju ļoti dusmīga, kad viņš mani tā nosauca.
- Tu neesi pelnījis mani saukt tā. Nekad, nekad vairs neizmanto to vārdu! - Sacīju ļoti dusmīgā tonī.
- Piedod Kelsij. - Harijs izskatījās tā, it kā es būtu salauzusi viņa sirdi simts un miljons daļās. Kādā dīvainā veidā man pat palika žēl puiša, bet es neļāvos šoreiz iekrist viņa lamatās. Es viņam neuzticos un nekad nespēšu to, šis, ko viņš cenšas ir bezcerīgi.
- Laid mani ārā Harij, šis ko centies panākt ir bezcerīgi. - Sacīju, jo tā bija pilnīga izgāšanās no puiša puses.
- Es sazinājos ar Tavu bijušo advokātu un samaksāju viņam, lai pārskata Tavu lietu. Viņš ir atradis pavedienus, kas iespējams aizvedīs pie īstā vainīgā. - Puisis sacīja pilnīgi mainījis tēmu, kas mani ieinteresēja un reizē sadusmoja.
- Tu zini, kad tam nav nekādas jēgas? Ja ir bija kādi pierādījumi, tie sen jau ir iznīcināti. Neesi tik naivs, es pat zinu, kad neko neatradīs, jo nav ko atrast. Esmu nosēdējusi visu laiku, to Tu varēji darīt trīs gadus atpakaļ. Neviens nemaz negribēs atsākt procesu lietai, kura ir jau iztecējusi. - Sacīju, jo ko viņš dara ir stulbi un nevajadzīgi.
- Nē Kelsij, ja mēs uzvaram šo lietu Tavs vārds būs tīrs. Nekur rekordos neuzrādīsies, kad esi sēdējusi un Tev tiks piešķirtas privilēģijas, atlīdzinās par visu! Beidzot varēsi aizmirst visu un vainīgajiem tiks piešķirts laiks sēdēt dubultā! Tas nav bezjēdzīgi! - Harijs sacīja man šīs lietas, kas manī uzdzina vēl lielākas dusmas.

- Tu domā attīrot manu aptraipīto vārdu tas visu atrisinās? Domā tas darīs mani laimīgu? Domā nauda ir man tas svarīgais? Tik zemu Tu par mani domā? Tas kad es izaugu ar naudu nenozīmē, kad es to dievinu Harij! - Šobrīd jau es vārījos dusmās. Es paķēru savu somu un piecēlos kājās.
- Dod man atslēgas! - Pasniedzu sauju puiša virzienā ar lielām dusmām acīs. Es negribu ar viņu runāt. Negribu viņu redzēt vairs. Es domāju, kad labāk būs, ja braukšu atpakaļ. Man jārunā ar savu īsto tēvu Kristianu Sārdžu. Šajā brīdī es atcerējos aploksni, ko viņš man iedeva pirms lidojuma. Es par tās eksistenci biju pat aizmirsusi, kas ir diezgan netipiski man. Es ļoti ceru, kad tajā ir tieši tas ko prasīju, jo es neatstāšu situāciju ar Sebastianu tādu, kāda tā ir šobrīd. Es ar viņu norēķināšos un man nevajag Harija naudu par advokātu, viņš tos centienus visu vērst par labu var savākt. Man tas nav vajadzīgs, it īpaši no viņa.
- Es vēl neesmu pabeidzis runāt. - Puisis man negaidot saķēra manu roku un ievilka mani dīvānā, šoreidz daudz tuvāk puisim, tik tuvu, ka mūsu kājas saskārās. Šis manī radīja miksētas emocijas. Viņa roka joprojām turēja manu plaukstu, kas dīvainā kārtā šķita nomierinoši, reizē es jutos arī satraukumu uzplūstam asinīs.
- Es zinu, kad Tu centies izlikties pa citu cilvēku Kelsij. Es zināju, kad tā esi Tu, kopš brīža, kad liki pagatavot Tavu mīļāko dzērienu, kapučīno ar mazajiem zefīriņiem... - Puisis sacīja skatoties tieši man acīs, vēl jo projām neatlaižot rokas, bet tās ilgi nebija savienotas, jo es izrāvu savas rokas no viņa.
- Dienā, kad pateici, kad esmu mirusi... - Sacīju godīgi, neslēpjot, to, kad es tā nebiju, jo tas, ko viņš tajā dienā pateica bija ārpus rāmjiem, it īpaši tādēļ, kad viņš bija sapratis, kad tā tomēr esmu es. (Authors note: ja jums ir aizmirsies vari pārlasīt 7 nodaļu.)
- Es zinu, ka to, ko pateicu bija ārpus rāmjiem. Es sapratu brīdī, kad krūze, kuru turēji nokrita. Un es ļoti atvainojos par to Kelsij, tiešām! Es biju ļoti stulbs, sacīdams to! Es nekad nevēlos, lai kas tik slikts notiktu ar tevi. Tu nozīmē man pārāk daudz, piedod! - Puisis sacīja ar reālu nožēlu acīs, kuru es pamanīju.
- Tas nebija jauki no Tavas puses. - Atbildēju, dīvainā kārtā nejūtot dusmas pret puisi. Es nespēju viņa klātbūtnē skaidri padomāt, to jau var pieskaitīt pie faktiem par mani. Un tik tuvu atrodoties puisim pēc tik ilga laika es sapratu to, kad es nekad nespēšu puisi nemīlēt, lai cik dusmīga es nebūtu uz viņu. Harijs vienmēr būs manā sirdī un, šķiet, ka es viņa. Šis secinājums mani aizveda pie domas, kas visus manus centienus atriebties atstātu malā un maza doma manā galvā sāka nomocīt manu prātu. Ja nu es ļautos tam no kā man ir visvairāk bail? Mīlēt Hariju un piedot notikušo?

Authors note: heyyy, es ļoti ceru, kad jums patika, paldies, ka izlasījāt!!! lots of love!!!