Never Loving You [H.S.]

23

Bija diezgan agrs rīts. Sestdienas rīts. Es vēl jo projām gulēju nomodā, kārtējo nakti ne aci nebiju aizvērusi, domājot katru soli kuru esmu darījusi līdz šim nepareizi. Viss plāns ko es sāku ar Hariju, es sāku nepareizi. Man jābūt uzmanīgākai, ko es daru, kam es zvanu un ko es saku. Manam tēvam kā advokātam ir labi sakari ar telefona kompānijām. Viņš vienkārši var noskaidrot manu numuru un to izsekot vai pat noklausīties. Nedēļu normāli neesmu acis aizvērusi, ja neskaita reizes pēcpusdienā darbā, kamēr mani krāso. Man jau teica, lai es izguļos, bet es nespēju. Nespēju apstādināt savu prātu. Nespēju nomierināties, nespēju likties mierā. Jau vairāk kā nedēļa pagājusi, kad es uzzināju, ka mans tēvs nav mans tēvs, ka visu mūžu man ir melojuši. Pēdējās dienās es dzīvoju tikai uz kafijas vien, bez tās man nebūtu spēka izdarīt it neko. Daniels pat ir pamanījis manus lokus zem acīm un mazliet uztraucas par mani, līdz atnāk viņa draudzene un aizvelk puisi prom. Viņš man jautāja, kas man uznācis, bet es tikai noteikdama kādu teikumu, ka man viss ir kārtībā, paņemdama savu kafijas krūzi, pazūdu savā istabā aizcērtot durvis aiz sevis. Es šobrīd domāju tikai par soļiem ko speru. Par lietām ko saku un nesaku, lai sevi pasargātu. Harijs ar mani nedēļu nav kontaktējies, kas man liek mazliet satraukties, jo viņš izskatās, ka neko nedara. Viņa advokāts droši vien nespēj mani atrast, kas man liekas ļoti dīvaini, jo man ir darba vieta, pēc kuras mani visai labi var atrast, ja vien kāds neslēpj šo informāciju. Kāds slēpj manu informāciju un man palīdz noslēpties vai vienkārši viņš vēl neko nav sameklējis. Šodien es nolēmu satikties ar savu tēvu un māti. Tēvs man ir jāsatiek pēcpusdienā pus četros restorānā pilsētā, kur es uzaugu. Pēc tam viņš vēlas aizvest mani pie mātes, lai viņš varētu viņai pielīst. Cik saprotu viņu attiecības nav no labākajām. Pazīstot savu tēvu viņš droši vien ienīst manu māti par to, ka viņa viņu piekrāpa un ierobežo viņu cik iespējams. Es nekad neesmu sajutusi tēva naidu, izņemot to dienu, kad viss sabruka un viņš mani vainoja par dokumentiem, ko Harijs bija ievietojis starp Zviedrijas brauciena dokumentiem. Kad biju mazāka es biju viņa mazā meitiņa, vismaz viņš mani tā sauca līdz sešiem gadiem. Pēc tā laika viņš sāka dubultā strādāt un vēlu nākt mājās, tad es sāku viņu redzēt mazāk un mazāk, līdz es viņu redzēju labi, ja divas reizes nedēļā. Es atceros vēl, kad es jautāju mammai vai tētis izvairās no manis un viņa pārsteigta vērās manās acīs un teica, ka tā nav, ka tētim tikai ir daudz daudz darba sakrājies, kas laicīgi jāpadara. Viņas zilajās acīs bija kaut kas, bet es biju pārāk maza lai to saprastu.  Es vēl jo projām nespēju un negribu noticēt tam, ka viņš nav mans tēvs. Esmu jau sagatavojusies aizstumt visas emocijas prom, kad atradīšos tur, vietā, kur uzaugu. Es negribu, lai notiek kā pirmajā reizē es tur ierados ar Hariju. Es šoreiz nepieļaušu, lai manas emocijas ņem pār mani virsroku. Es klusi nopūtos, kad aizsniedzos pēc telefona un paskatījos pulkstenī. Bija septiņas minūtes pāri sešiem. Es tāpat neaizmigšu, tāpēc nolēmu beigt vārtīties pa gultu un piecēlos. Es pilnībā izstaipījos un reizē nožāvājos, skatoties uz nekārtīgo skapi savā priekšā. Man vēl jo projām nav pacēlusies roka, lai sakārtotu šo nekārtību un mani šobrīd tas arī netraucēja. Mana istaba šobrīd atgādināja par manu dzīvi, ļoti nekārtīga, pilna ar nejaukiem pārsteigumiem. Es notupos, lai paceltu vienu drēbes gabalu, lai man uz viņa nebūtu jākāpj, tas bija parasts melns džemperis, nometu to uz krēsla, kur mētājās vēl netīru un nekārtīgu drēbju. Tad, kad biju aizvākusi džemperi no ceļa līdz skapim es spēru soli un kaut kur iekāpu. Es saviebos un paskatījos sev zem pēdas. Es biju iekāpusi neapēstā picas šķēlē un man godīgi nav ne jausmas kā tur tā nonāca. 

- Drausmas, šo gan es nespēju vairs izturēt. - Sacīju pie sevis, pretīgumā uz sevi un pārlaidu acis pār nekārtīgo drēbju kaudzi, cerēdama atrast tur kādu dvieli. Par laimi man paveicās un es vienu atradu tieši rokas stiepiena attālumā uz tā paša krēsla, tikai kaut kur kaudzes vidū. Pēdas papēdi atstutēdama pret grīdu, pastiepos pie zaļās krāsas dvieļa, kurš jau bija netīrs tāpat. Noslaucīju to pēdu un dvieli nometu tur pat uz grīdas. Tad, kad biju nonākusi līdz skapim, kurā vien atradās tikai kādi pieci apģērba gabali es sāku tiešām apsvērt domu par šīs vietas sakārtošanu. Pat gaisā bija jūtama netīrības smaka. Šobrīd es sajutu mazu riebumu pret savu rīcību pēdējā laikā. Kopš es uzzināju par tēvu esmu palikusi vienaldzīga pret apkārt notiekošo. Ne tikai cilvēkos, bet arī savā apkārtnē, istabā un izskatā. Es neesmu normāli raudājusi par to, es pat nezinu kādas emocijas manī tas ir radījis. Dažreiz es pat nesaprotu pati sevi. Es tikai domāju un domāju par plānu. Tas arī viss. Es iztēlojos sevi, nodarot citiem sāpes, tas ir, kas šobrīd mani tur pie saprāta. Bet es arī zinu, ka tur nav nekā saprātīga, tomēr mans prāts to uzskata par tādu. Es novērsos no bezcerīgās skatīšanās skapī tādēļ es apgriezos otrādi. Ātri sataisīdama matus, kaut kādā mudžeklī ar matu gumiju, kas man atradās uz rokas, es pievērsos visai nekārtībai un sāku vākt drēbes, kuras man ir jāizmazgā. Es tās iemetu gultā un gāju uz virtuvi gāju uz viesistabu pēc groza netīrajai veļai un aizgāju atpakaļ uz savu istabu, sametu visas savas drēbes tajā, pat netīro picas dvieli, nedaudz centos to notīrīt, lai neiznāk ka pica pielīp pie citām drēbēm mazgājoties. Kad biju drēbes savākusi un ielikusi tās mazgāties es pievērsos istabas beršanai. Tas man kopumā aizvadīja nedaudz vairāk kā stunda. Kad visu biju pabeigusi tik tālu, ka nomainīju pat gultas veļu, nolēmu beidzot doties uz dušu, jo sajutos ļoti netīra. Dušā pavadīdama apmēram piecpadsmit minūtes, es no tās iznācu ietinusies dvieļos. Viens bija ietīts manos matos un otrs ap manu augumu. Es ļoti vēlējos šobrīd izdzert kafiju tādēļ nemaz, īsti nepadomājot, aizgāju uz virtuvi un piegāju pie tējkannas, ielēju tajā ūdeni, lai to uzvārītu. Kad biju uzlikusi sildīties ūdeni es pasniedzos pēc krūzes un izdzirdēju aiz muguras balsi.