Never Loving You [H.S.]

19

Pa ceļam uz mājām mēs runājām pa visādām tēmām. Kā mums šodien gāja dabos, kā pavadījām dienu un kādus cilvēkus satkām.

- Man šķiet, ka mani izseko. - Kelsija pēkšņi noteica un es uz viņu paskatījos uz īsu brīdi, jo biju pie stūres.

- Kā izseko? - Jautāju, ieskatījos mašīnas spogulī, lai redzētu, kas mums aiz muguras brauc. Tur brauca zila ģimenes mašīna. Mums neviens nesekoja. Satiksme bija visai normāla priekš Londonas. Mums paveicās, ka netikām sastrēgumos.

- Mana draudzene no darba Sāra. Viņa dīvaini uzvedās. Šodien biju izgājusi viena uz balkona, lai nevienam netraucētu runāt pa telefonu. Vēlāk es gāju atpakaļ un gaitenī aiz durvīm satiku viņu. Viņa uzvedās tik nervozi, kad pajautāju, ko viņa tur dara. - Kelsija stāstīja un es tikai viņā uzmanīgi klausījos un braucu.

- Varbūt grib uzzināt, kas tu esi, jo tu tur esi jauniņā. Esmu dzirdējis, ka modeles spēj darīt daudz lietu, lai tik paturētu darbu? - Sacīju, jo dažkārt cilvēki dara daudz lietu sava darba dēļ. Šis man lika aizdomāties, ko es darīju. Ātri aizgaiņāju savas domas. Es vakar satiku savu advokātu. Mums bija tur jānokārto dažas lietas un es ieminējos viņam par Kelsiju Emīliju, viņš teica, ka noskaidros, kur viņa tagad atrodas un vai viņai nevajag palīdzību. To vismaz viņa būtu pelnījusi, pēc visa, ko liku viņai pārciest. Ja tik viņa zinātu cik man ir žēl, par to ko nodarīju. Es gribu viņai atvainoties, sameklēt viņu. Es ceru, ka Džofrijam izdosies viņu atrast. Es negribu sacīt Kelsijai, ka uzmeklēšu viņu, jo es zinu viņai tas nepatiks. Viņa padomās ka es viņu meklēju, lai sāpinātu viņu, bet nē, tā nav. 

- Viņa zin kas es esmu Harij. Mēs bērnībā vasaras pavadījām kopā. - Kelsija sacīja pārliecināta. Es ātri aizgaiņāju savas domas un centos atbildēt viņai, bet tomēr viņa turpināja savu sakāmo.

- Es domāju, ka viņai kaut kas ir aiz ādas, jo viņa uzdod pārāk daudz jautājumus. Es ceru, ka tas ir tikai darba dēļ, jo ja tas ir saistīts ar ko citu... Nē, droši vien tur ar meitenēm sabiedrojušās un domā, ka es viņas izmetīšu no darba vietām. - Kelsija sacīja, es no visa teiktā tik pat kā neko nesapratu. Es arī nevēlējos visā tajā iedziļināties, Kelsija pati tiks ar to galā. Viņa ir pierādījusi, ka spēj par sevi pastāvēt. 

- Tu taču tā nedarīsi? - Sacīju ar smaidu sejā. Iegriežoties savā īpašumā. Mums tiešām paveicās, ka netikām nevienā sastrēgumā, tikām mājās veselu 20 minūšu laikā. Jā, viņas dzīvoklis no manām mājām ir diezgan patālu, bet tas mani neuztrauc.

- Es jau viņas nepieņēmu darbā. Neesmu vainīga, ja dažas no viņām kļūst neglītas. - Kelsija iesmējās pie sevis. Es nedaudz nobremzēju un centos novietot mašīnu.

- Tu nu gan spēj būt nejauka. - Es jau biju mašīnu iebraucis vietā, kur es parasti lieku mašīnu un izslēdzu motoru. Izņēmu arī atslēgu un atvēru mašīnas durvis, Kelsija sekoja manam piemēram.

- Dzīve ir nejauka Harij! - Kelsija sacīja, izkāpjot no mašīnas. Man nebija laika apdomāt viņas sacīto, jo es atcerējos.

- Starp citu. Tu paņēmi manu telefonu? - Jautāju, kad biju panācis Kelsiju. Viņa diezgan ātri pārvietojās.

- Jā, bet tu viņu tāpat nedabūsi. - Kelsija sacīja un es neko vairs nesacīju. Atradu atslēgas kabatā un slēdzu vaļā mājas durvis.

- Harij, ko tu darītu ja tu satiktu viņu? - No Kelsijas mutes pēkšņi izskanēja jautājums un manas acis uzreiz sameklēja meitenes seju.

- Nesāksim šo sarunu Kelsij. - Klusi sacīju cenšoties tikt vaļā no meitenes jautājuma. Šī tēma ir izrunāta un es vairs negribēju par to runāt. Es par Kelsiju Emīliju neesmu redzējis gadiem un kurš teica, ka es viņu vēl satikšu. Būsim godīgi, ja viņa ir ārā no cietuma, kā Kelsija man sacīja, tad viņa sen jau būs prom. Es viņu pazīstu.