Never Loving You [H.S.]

15

"Flashback, kad Kelsijai bija 12"

Kad es ierados atpakaļ mājās, mani jau gaidīja. Es biju pārsteigta, ka tētis šodien ir mājās. Viņš ir tik reti mājās.
- Tēt! - Priecīga skrēju viņu apskaut. Viņš sēdēja dzīvojamajā istabā uz dīvāna un skatījās kādu pārraidi pa televizoru. Tik jauki bija redzēt tēvu ne darba drēbēs, bet vienkāršā mājas džemperī.
- Kur tad tu biji mana mazā meita? - Tētis mani apskāva pretī.
- Ar Hariju un viņa mammu bijām uz atrakciju parku. - Priecīgi smaidīju tētim, es apsēdos viņam klēpī.
- Tu šodien neiesi uz darbu? - Jautāju, es negribu, lai viņš iet prom. Viņš ir tik reti mājās vai arī pārrodas vēlu, kad es jau guļu un tad no rīta redzu viņu labi, ja divas minūtes. Viņš tik daudz strādā, ka pat brīžiem man šķiet, ka viņš labāk atrodas darbā nevis mājās. Bet tomēr brīži, kā šis, liek man saprast, ka es kļūdos.
- Šodien tētim brīvs. - Viesistabā ienāca mamma ar divām glāzēm un vīna pudeli rokās. Viņa tās nolika uz galda, kas atradās pretī dīvānam. Viņa vīnu neatvēra, bet gan apsēdās tētim un man blakus. Viņa iedeva man buču uz vaiga. - Tu izskaties nogurusi meitiņ, daudz piedzīvojumu šodien tev bija. - Viņa teica un apskāva tēti un mani reizē. - Es vēl negribu gulēt. - Sacīju, varbūt es arī gribēju, bet es nevēlējos vēl doties uz savu istabu. - Ko teiksi, ja mēs noskatīsimies kādu multfilmu? - Tētis ierosināja un es uzreiz piekritu. Mamma piecēlās kājās un bija gatava uzlikt kādu multfilmu. Viņa izvēlējās uzlikt "Meklējot Nemo". Tā bija viena no manām visu laiku mīļākajām multfilmām. Multfilma bija jau pusē, kad es aizmigu tēta klēpī, es tikai jutu, kā viņš mani paceļ un uznes uz savu istabu, apsedzot un noliekot gulēt.

*

Ar čemodānu rokās un uzvalku mugurā, tieši tāpat kā atceros viņu.
- Nu izbeidz Kelsij, neuzvedīsimies šeit kā tādi bērni, es tikai vēlos nedaudz parunāt! - Mans tēvs man sacīja lietišķi, bez ne kādām reālām emocijām. Es dziļi ievilku elpu un vēru vaļā tās durvis. Mana sirds dauzījās kā negudra, bet es centos savākties. Es neizrādīšu viņam nekādu emociju, viņš to nav pelnījis redzēt. Kad manas acis sastapās ar viņa es saņēmos ierunāties.
- Sveiks tēvs! - Mana balss izklausījās auksta, bet tā tam vajadzēja arī būt.
- Sveika meitiņ! - Viņš man atbildēja tieši tādā pašā tonī. Aukstais karš nu var sākties.
- Nu ko tā stāvi, nāc iekšā. - Mākslīgi uzsmaidīju savam tēvam un pavēru durvis, lai viņš varētu ienākt, bet viņš nekustējās ne no vietas, skatienu vērsdams sunim, kas nedraudzīgi vērās uz manu tēvu.
- Ak, jā! Piedod. Es tūlīt. Besij nāc!- Paņēmu Besiju aiz siksniņas un vilku viņu uz Daniela istabu. Lai neceļ traci. Kad biju atpakaļ mans tēvs atradās jau viesistabā, stāvēdams kājās, vērās apkārt vietai kur es dzīvoju. Droši vien noskatās, vērtē, kā vienmēr viņš to dara.
- Jauks dzīvoklis. - Tēvs sacīja, tiklīdz viņa acu skatiens bija pavērts pret mani. Es viņu uzlūkoju aizdomu pilna.
- Godīgi sakot, esmu patīkami pārsteigts. Man šķita, ka būsi pārtetovējusies un nogriezusi matus, pārkrāsojusi tos kā visi noziedznieki to dara! - Mana tēva sejā rotājās smaids un es saviebos to dzirdot no viņa.
- Es neesmu noziedzniece! - Sāku aizstāvēties.
- Ja tu esi nācis šeit izteikt nepatiesus izteikumus, tad droši vari doties prom. - Sacīju, jo es neklausīšos viņa nepatiesajos apvainojumos. Vispār, es nemaz negribu viņu redzēt.
- Es zinu, ka neesi! - Viņa balss mani pārsteidza, jo viņš taču bija pārliecināts, ka es to izdarīju. Viņam droši vien, kaut kas ir aiz ādas.
- Tev nebija iemesla un tu nebūtu tik gudra! Es zinu, ka to izdarīja tas tavs draugs, izmantotājs Harijs Stails! Tikai žēl, ka es to sapratu par vēlu! - Un tagad es šokā skatījos uz savu tēvu. Es zinu, ka man nevajag izrādīt nekādu emociju, bet es nevaru. Es tiešām biju šokā.
- Un tu to saprati tikai tagad? - Sarkastiski sacīju, sakrustojot rokas virs krūtīm.
- Nē, dažas dienas pēc tam, kad biji notiesāta! Man neļāva pārskatīt lietu, tādēļ tev nācās nedaudz pasēdēt. Vismaz man izdevās panākt, ka tevi izlaiž pirms laika, par veselu gadu. - Un tagad es biju ar muti līdz grīdai. Man būtu jāsēž vēl gadu? Un pateicoties manam tēvam mani atbrīvoja. Viņš man palīdzēja? Kāpēc? Tas viss izklausās dīvaini.
-Tas biji tu? Man teica, ka tas bija par labu uzvedību. - Sacīju, īsti negribēdama ticēt tēva vārdiem.
- Un tu domā, ka no cietuma var tikt ārā par labu uzvedību? Tu tiešām esi naiva! - Viņš tikai pasmējās.
- Es neesmu naiva! - Var būt esmu, bet es nepieļaušu, kad kāds cits man to iestāsta. Tēvs tikai pasmējās par manu reakciju.
- Cik tu tālu esi to puisi aptinusi ap savu pirkstiņu? - Tēvs man jautāja un tas man lika man gandrīz aizrīties ar gaisu. Tātad, mans tēvs tiešām mani novēroja. Es zināju!
- Es nezinu par ko tu runā. - Sacīju nogrozot galvu. Viņš zin, ko es daru. Viņš ir pārāk gudrs un tādēļ man nemaz neticēja.
- Es zinu, ka tu ar viņu atkal tiecies Kelsij! - Nu, to es laikam no viņa nenoslēpšu.
- Nu labi, es tiekos ar viņu. Kāpēc tu vispār atnāci? - Sakrustojot rokas virs krūtīm sacīju. Es tiešām vēlējos, lai viņš dodas prom.
- Es tikai vēlējos pajautāt vai tu nevēlies doties mājās? Māte ilgojas. - Mans tēvs man jautāja un es sāku smieties.
-Tu to nopietni? - Viņš ir jucis, ja viņš domā, kad atgriezīšos mājās.
- Nu labi, kā vēlies, bet es tev piedāvāju. Tava māte lika man to pajautāt, es jau zināju, ka tu neatgriezīsies. - Viņš mierīgi sacīja.
- Es tev iedošu vienu papīru, kas ir kā laulību līgums. Tas savieno tavus un viņa īpašumus. Es to sastādīju par labu tev. Laužot to, tu dabū pusi, kas pieder viņam. To tu izmantosi, kā atriebību. Ja līguma laikā viņš pārkāpj kādu no punktiem, noteikta naudas summa pāriet līguma sastādītāja kontā, tas ir manā. Esmu kā sastādītājs un liecinieks, lai viss tur minētais tiktu izpildīts. - Mans tēvs izvilka kādu dokumentu un sniedza to man. Es mēma skatījos uz viņu. Viņš visu ir izplānojis. Un jā, kur nu bez labuma viņam savā kabatā.
- Man pašai ir savs plāns! - Sacīju atraidot viņa piedāvājumu. Es netaisos izmantot tieši to pašu, ko Harijs izmantoja vai arī es izmantošu? Atdzīsimies, tā nav tik slikta ideja.
- Bet parakstot šo, viņš automātiski uzzinās kas tu esi! - Tēvs turpināja savu sakāmo un es tikai klausījos.
- Es tagad iešu prom, man jāskrien uz tiesu. Atstāšu tev šos dokumentus, bet noslēp tos labi, lai liekas acis neatrod. - Mans tēvs sacīja un gatavojās doties prom.
- Ā, un iesaku tev meklēt jaunu dzīvokli. Šim dzīvokļa īpašniekam drīz beigsies īres līgums un viņš nevarēs to pagarināt. - Es skatījos uz tēvu, kā viņš dodas prom. Viņš droši vien par to ir parūpējies. Viņš nu ir prom.
Es skaļi nopūtos, aizslēdzot dzīvokļa durvis. Es paņēmu to dokumentu un aiznesu to uz savu istabu, noslēpu to skapī. Izlasīšu to vēlāk un domāšu par šo vēlāk. Tagad man jānokārto viena cita lieta. Es paņēmu telefonu rokās un nelasot Harija ziņas, vienkārši viņam zvanīju. Viņš pārsteidzoši ātri pacēla klausuli.
- Kelsij, tev viss kārtībā? - Harija balss jautāja tiklīdz, tika pacelta klausule.
- Man jā, bet vai tev ir? - Uzdevu pretjautājumu.
- Mēs varam satikties? - Viņš jautāja un es, protams, piekritu.
- Protams, jo mums ir nopietni jāparunā. -

- Heyy, mana fantāzija pēdējā laikā nav no tām labākajām, bet es centīšos ar nākamajiem turpinājumiem visu labot.

- Paldies, ka lasi! :)

- All the love!

- M.