Never Loving You [H.S.]

32

Heyyy, im not quite back yet but im trying to come back and i will try.
Šim stāstam būs beigas, lai cik ilgi laiku man tas prasītu. Enjoy!

Paldies par milzīgo pacietību, mīlu!!

Es jau grasījos sasveicināties ar puisi, bet viņš bija tik ātrs. Pat nebrīdinot viņš pienāca pie manis ļoti tuvu un es saņēmu ļoti aizraujošu skūpstu, kas mani galīgi izsita no sliedēm.

- Labrīt skaistā! - Viņš sacīja ar lielu smaidu uz sejas, skatoties tieši man acīs, kamēr mūsu pieres bija saskārušās. Ņemot vērā notikumiem pirms dažām minūtēm, mans garastāvoklis dīvainā kārtā bija uzlabojies. Pat nebiju domājusi, ka šodien tas būs iespējams.
Mazs smaids rotājās uz manas sejas, kamēr skatījos Luī gaiši zilajās acīs.

- Labs rīts Luī! - Atbildēju puisim, smaidam nepazūdot no manas sejas.

- Kādēļ mani šis skats šobrīd pārsteidz? - Sāras balss iztraucēja mūsu mazo laimes burbulīti un es atgriezos realitātē.

- Šī ir Sāra. Sāra šis ir Luī! - Ar žestiem neveikli iepazīstināju abus. Ironiski, par Luī viss, ko es zinu ir viņa vārds.

- Patīkami iepazīties! - Luī pieklājīgi, smaidīja uz Sāru.

- Jā, zinu kā tevi sauc, jums vajadzētu izrunāt šo. Tiekamies vēlāk Kelsij! - Sāra bija ātra, viņa iesvieda žurnālu Luī rokās un tik pat ātri pazuda no šī viesnīcas lobija.
Es neveikli iesmējos par Sāras izgājienu, bet viņai ir taisnība, Luī un man ir jārunā.

- Jā, par to.. - Luī skatījās uz žurnāla, kur bija redzama viņa un mana seja no vakardienas ballītes.

- Nāc, iesim iedzert kafiju un tad es visu paskaidrošu. - Luī novērsās no žurnāla un aicināja mani viņam sekot uz kafejnīcu.

Es sekoju puisim uz viesnīcas kafejnīcu un mēs apsēdāmies pie galdiņa, kuru izvēlējās Luī, gandrīz telpai pa vidu. Acīmredzot puisis jutās konfidents par sevi un viņam nebija bail, ka kāds mūs atkal var nofotogrāfēt, man pat radās mazas aizdomas, ka tas ir tas ko viņš vēlas.

- Tātad... - Iesāku, jo puisis nerunāja, tikai skatījās žurnālā un lasīja to.

- Man jāatvainojas par šo! - Puisis nomēta žurnālu uz galda un ar vainīgu skatienu ieskatījās manās zilajās acīs.

- Es tevi izmantoju, ievilku tevi drāmā, kurā Tev nav jābūt! - Puisis skatījās, it kā viņam būtu žēl par to, ko viņš ir izdarījis. Es tikai uz puisi skatījos nopietnu skatienu, pat nezinu, ko man teikt šādā situācijā. Man bļaut uz viņu? Nē, es nejūtos, ka vēlētos kliegt uz puisi. Es pat nejūtos dusmīga.

- Man šķiet, ka šajā situācijā ir abpusēja izdevība. - Manas lūpas sacīja, pirms mans prāts spēja sagremot, kārtējā ideja ienāca prātā, kad ieraudzīju kā Harijs ar Kendalu pie sāniem ienāk kafejnīcā.

- Tātad mēs esam līdzīgās pozīcijās? - Luī izskatījās ieinteresēts un mazliet pārsteigts.

- Es strādāju pie manas bijušās atgūšanas, viņa manis dēļ pat neieradās uz modes nedēļu, es zinu, ka viņa mani nodeva ar citu un to dara arī šobrīd, bet domāju tiklīdz viņa ieraudzīs mani uz žurnālu vākiem ar citu, tas liks viņai padomāt. - Luī sacīja ar mazu smīnu lūkojoties man acīs.

- Kādēļ Tu vēlies iet atpakaļ pie sievietes, kas tevi piekrāpa? - Es jautāju pavisam apstulbusi.

- Mīlestība Kelsij, esmu bijis ar daudz meitenēm, bet viņa vienīgā lika justies īpašam, ar viņu dzīve bija pilnāka, laimīgāka, es zinu, ka viņa jūt tieši to pašu, bet viņai ir bail, jo pagātnē kāds ko viņa mīlēja, viņu nodeva. Tādēļ es saprotu viņas bailes. Esmu gatavs gaidīt uz viņu, lai iztrakojas, es dabūšu viņu atpakaļ, jo tā tas vienmēr notiek. Dzīve mūs vienmēr atgriež pie cilvēkiem, kurus mīlam. - Luī stāstīja nopietni, viņa acīs varēja redzēt to dzirksti, ko parasti grāmatās apraksta. Tas bija gandrīz neaprakstāmi, tā laime, miers viņa acīs runājot par savu mīlestību. Mīlestību. Mana seja nejauši noslīdēja uz galdiņu, pretī man. Mūsu skatieni satikās un es to sajutu, to sajūtu par kuru Luī tikko runāja. "Dzīve mūs vienmēr atgriež pie cilvēkiem, kurus mīlam." Diez, Harijam arī ir tas skatiens runājot par mani? Diez viņš mani mīl?
Nē, kā viņš mani var mīlēt? Viņš ieguva no manis, ko vēlējās un izsvieda mani atkritumos, es viņam neko nenozīmēju. Bet ko viņš nozīmē man, ja es viņu nespēju izmest no prāta šos visus gadus?
Man pat bail atbildēt uz šo jautājumu, piemirsu, ka es skatījos uz Hariju visu šo laiku, ātri novērsos.

- Tas ir viņš, vai ne? - Luī uzmeta acis uz Hariju un es ātri saķēru Luī seju, lai neskatās.

- Jā, tas ir! - Luī smaidīja, pat nebija jāgaida mana atbilde, to varēja redzēt manās acīs. Tieši šajā brīdī es vēlējos sevi iepļaukāt par to, kur manas domas mani aizveda. Es viņu nemīlu un viņš nemīl mani, viss kas mūs vieno ir pagātne un tas arī viss. Es sev galvā tikpatkā bļāvu virsū, cenšoties sev iestāstīt šos melus.

- Harijs Stails? Tu esi Kelsija, tā meitene, kas centās viņam uzbrukt viņa karjeras sākumā. - Luī skatījās uz manis ar šokētu skatienu un es uz Luī. Tā pasaulē par mani domā, ka esmu bīstama?

- Tā visi par mani domā? - Pat neapturēju sevi un pajautāju skaļi, jautājumu ar nogurušu sejas izteiksmi.

- Tu viņa fandomā esi ļoti ienīsta, dēļ drāmas ar tevi viņš kļuva populārs, viņš iemeta cietumā ietekmīga advokāta meitu, zini kādu robu tas atstāja Tava tēva advokātu firmā? - Luī sacīja saprotot, ka es nemaz to nezināju viņš izskatījās, nožēlojot savu sacīto.

- Tā nebija patiesība vai ne? - Luī jautāja un es tikai pamāju ar galvu, skatoties uz savām rokām. Es grasījos celties kājās un iet prom, bet Luī saķēra manu roku, skatoties man acīs. Es redzēju, ka Harijs uzmeta acis uz mūsu galdiņa, kā es to nelieti vēlējos iepļaukāt.

- Neej, paliec. Es palīdzēšu Tev viņam atriebties Kelsij. Tu nebūsi viena, es tevi neatstāšu vienu! - Luī sacīja ar norūpējušos skatienu. Lai gan Luī zinu tikai otro dienu, man šķiet, ka pazīstu viņu daudz ilgāk. Bija laba sajūta just, ka kādam interesē, vai esmu viena vai nē, tādēļ, nedomājot un neatlaižot plaukstas es noliecos pie puiša un noskūsptīju viņu, es zinu, ka tas nav pareizi, bet tas jutās pareizi, šajā momentā.