Never Loving You [H.S.]

27

Heyy, ja jums ir kādi jautājumi, droši uzdodiet, ja nepatīk, šādas ainas, atvainojos.. arī ja kāda kļūda, atvainojos!! Paldies, ka lasi vēl jo projām!! Jauku dienu!❤️

- Kelsij Emīlij, meitiņ..es...piedod man. - Viņa stāvēja manā priekšā, viesistabas vidū, asaras bira pār viņas vaigiem kā pupas un man nemaz nebija žēl. Viņa ir to pelnījusi, par lietām ko viņa ir darījusi. Visvairāk es nespēju piedot to, ka viņa man meloja visu manu mūžu. Kas ir mans brālis, kur viņš ir?

- Un tu nemaz tur nestāvi kā varonis Sebastian! - Sacīju viņa virzienā aukstā tonī. Man bija apnicis, tas kā viņš izturas, ar savu advokāta vienaldzīgo sejas izteiksmi. It kā viņu šis nekādi neietekmētu.

- Tu esi tāds pats kā viņa, jūs esat abi vainīgi, kādēļ jūs savu bērnu aizsūtījāt uz bērnunamu? Kāpēc? - Es sacīju dusmīga, sažņaudzot papīrus sev rokās. Viņš tur stāvēja sava kabineta durvju ailē, sakrustojis rokas virs krūtīm, nopietnu seju, tā it kā viņam būtu vienalga.
- Kāpēc jūs man visu noklusējāt?! - Es biju sašutusi un aizskarta, dusmīga. Manās acīs nebija asaru, tajās bija dusmas, sašutums. Es biju ļoti tuvu, lai zaudētu kontroli pār sevi.

- Tieši šī iemesla dēļ! - Sebastians iesāka, atbrīvojoties no savas ērtās pozas durvju ailē, viņš paspēra soli manā virzienā.

- Tieši tādēļ, ka tu visu uztver šādi. Dusmīga, nevaldāma, mežonīga. Tu pārkāp visas robežas, kad dusmojies, tādēļ tev mēs neko neuzticējām! Jo tu visu sen būtu izstāstījusi savam Harijam vai sazin vēl kaut kam. Tu nespēj savaldīties, turēt mēli aiz zobiem. Mēs tev neuzticējāmies Kelsij! - Viņš sacīja asā tonī, nenovēršot acu no manis, es uzmetu skatienu uz māti, kura slaucīja asaras, viņa skatījās uz tēvu ar skatienu, it kā vēlētos viņu nolādēt, bet viņa neuzņēmās to drosmi, tādēļ es iesmējos.

- Nevaldāma, mežonīga! Paldies Sebastian, bet tu esi advokāts, tu vienmēr man mācīji runāt tikai un vienīgi patiesību, jo meli visu sabojā. Tajā pašā laikā tu man meloji. Kā to tu paskaidrosi man? - Tas ko viņš runā un dara ir tik ļoti pretrunīgs un atšķirīgs, kas man liek jautāt vai viņš vispār saprot, ka vārdi un darbības ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs.

- Dažkārt dzīvē mums nākas melot, lai pasargātu tos, kurus mēs mīlam. - Viņš sacīja un es iesmējos vēlreiz, šoreiz skaļāk. Nevar būt, ka tas bija tas, ko viņš tikko man pateica.

- Pasargāt tos kurus mēs mīlam, tu runā daudzskaitlī, it kā mīlētu vēl kādu, nekā tikai sevi! Tu mīli tikai sevi un savu reputāciju! - Dusmīga sacīju, skatoties uz Sebastianu.

- Tagad tu runā dusmās, es mīlu tavu māti un...- Es nespēju viņā klausīties, tādēļ viņu pārtraucu.

- Nemelo man, ka tu mani mīli, jo tā nav patiesība. Kā tu vari mīlēt ko tādu, kas nemaz nav tavs bērns... - Un šajā brīdī es vēlējos sevi iepļaukāt, jo es pateicu par daudz. Malacis Kelsij, tu proti visu sabojāt līdz galam. Manas rokas piešāvās man pie mutes un es iekšēji nolamājos. Sebastiana seja paskatījās uz manas mātes, kura bija šokā, no kurienes es to esmu uzzinājusi.

- Ko tu tikko teici? - Sebastiana seja bija sarkana, viņš izskatījās pārskaities, it kā es būtu atkodusi viņa pēdējo ieroci, kuru viņš vēlējies izmest tādā brīdī, lai sāpinātu mani.

- Kur tu ko tādu uzzināji meitiņ? - Māte jautāja sašutumā un es paskatījos uz viņu.

- Kāda vairs starpība kā es to uzzināju? Es neesmu tava meita Sebastian. Tava sieva tevi piekrāpa un es esmu šis rezultāts, kāda tur mīlestība pret bērnu, kas apliecina, ka tava sieva ir bijusi neuzticīga! - Sacīju un manas mātes sejā atkal parādījās asaras, mana tēva sejā varēja redzēt dusmas. Sajūta bija tāda, it kā viņš tūlīt zaudēs pacietību. Un tas bija tieši tas, ko es vēlējos panākt.