Never Loving You [H.S.]

Labākie draugi!

Šī nav nākamā daļa, bet gan mazs ieskats Harija un Kelsijas Emīlijas pagātnē.

Šis Tev palīdzēs saprast, kā un cik tuvi Harijs un Kelsija Emīlija bija, jo es vienkārši esmu pārāk lēna rakstīšanā un, man nebija ne jausmas ko rakstīt nākamajā turpinājumā.. :D Esmu tikusi tikai līdz apmēram 900 vārdiem, tādēļ vēl bišķiņ un, tad es arī ielikšu nākamo daļu! Noskaņojumam uzliec ko akustisku un aiziet, jauku lasīšanu!!💋💋

M e m o r i e s  o f  H a r r y & K e l s . .

*
Es turējos mammai pie rokas, baidoties palaist viņu vaļā, mugurā man bija balta kleitiņa un uz muguras rozā mugursoma. Es skatījos, kur klasē ir kāda brīva vieta, jo man bija jālaiž mammas roka vaļā un jādodas sēdēt skolas solā pirmo reizi.
-Droši meitiņ, atrodi sev vietu klasē.- Mana mamma paskatījās uz manis un ar siltu smaidu vērās man sejā.
-Man ir bail!- Es klusi nosakot skatījos uz manas jaunās klases grīdu.
-Kelsij Emīlij, šeit nav no kā baidīties, tu to vari meitiņ, ej!- Mamma gribēja atlaist rokas, bet es negribēju to, tāpēc aši saspiedu plaukstu ciešāk.
-Tavai mammai taisnība mazā! Droši izvēlies vietu, kur apsēsties!- Pie manis pietupās mana nākamā skolotāja un jauki smaidīja uz manis, es pasmaidīju pretī, lēnām pamādama galvu.
-Labi.- Klusi nočukstēju un atlaidu mammas plaukstu nedroši ieskatoties viņai acīs. Viņai tagad bija jādodas, bet es negribēju, lai viņa iet prom, tāpēc aši apskāvu mammu.
-Es mīlu tevi mammu.- Mamma bija notupusies un apskāvusi mani pretī.
-Es tevi arī meitiņ.- Viņa noskūpstīja manu pieri un ar mīļu smaidu sejā sacīja. -Tad tiekamies pēc skolas, aizbrauksim ar tēti kaut kur paēst, nosvinēsim ar kūku un limonādi!- Kamēr mamma to sacīja, mans smaids pieauga un es priecīgi pamāju ar galvu.
-Čau.- Man kāds piebakstīja, es uz viņu paskatījos, nesaprazdama.
-Mani sauc Harijs, kā tevi?- Man pretī stāvēja puisis ar jauku smaidu sejā un bedrītēm, es arī sāku smaidīt, viņš izskatījās draudzīgs.
-Kelsija Emīlija!- Kautrīgi nosaucu savu vārdu, aizlikdama matu šķipsnu aiz auss, es biju uztraukusies.
-Smuks vārds, nāc, tu tagad esi mana labākā draudzene un mēs visur sēdēsim kopā.- Mazais Harijs priecīgi sacīja, paņemdams mani aiz rokas un aizvilkdams uz klases solu. Mana mamma pa to laiku jau bija nozudusi, bet par to es vairs neuztraucos, jo Harijs bija tik runīgs un jauks, ka mans uztraukums bija pazudis.

*
-Nebaidies Kelsij! Es zinu tu to vari!- Harijs sacīja no ūdens, tikko tur ielecis, parādot man, ka ūdenī ir droši. Man tik un tā bija bail, ja nu es sasitīšos, lecot no tā akmens? Ja nu es paslīdēšu, vai ne tā palekšos?
-Kels, nemaz nedomā! Tu nenokritīsi!- Harijs kā lasīdams manas domas sacīja, viņš vienmēr zin par ko domāju. Viņš saka, ka viņam ir īpašas spējas, bet viņš vienkārši mani pazīst, brīžiem labāk, nekā es!
-Tas ir droši un šeit nav nemaz tik dziļš.- Harijs mierinoši sacīja, skatoties uz manis, ar viņa rūpīgo skatienu.
-Bet tu mani glābsi, ja es ne tā iekritīšu!- Sacīju ieskatoties puiša acīs, meklēdama tajās kaut ko, kas ļaus man viņam noticēt. Tām acīm es uzticos, pat vairāk, nekā sev!
Tad es to izdarīju, es ieskrējos un lecu! Man izdevās, pateicoties Harijam, man izdevās. Es smējos, tiklīdz mana galva atradās virs ūdens, smējās arī Harijs. Man ir tik ļoti paveicies ar labāko draugu, es pārvarēju savas bailes no ūdens!

*
-Meitiņ, paklausies! Tu audz lielāka un tavs ķermenis mainās...- Es negribēju neko dzirdēt, ko mamma saka, tāpēc aizspiedu ausis. Mamma tikai par manu reakciju iesmējās. -Man ir labi un viss ir kārtībā.- Sacīju un gribēju doties satikt savu labāko draugu, bet tiku apturēta.
-Par Hariju runājot, viņš nevarēs tik bieži pie mums palikt pa nakti!- Es sašutusi paskatījos uz mammu.
-Ko? Tas ir par manu sešinieku ģeogrāfijā? Es jau to izlaboju, ar pārējo man viss ir kārtībā, tev nav iemeslu mani nosodīt!- Sašutusi vēros savā mātē, tas ko viņa dara tagad ir negodīgi!
-Kelsij, nē! Paklausies!- Mamma sacīja, es neko vairs neteicu, vienkārši noklausīšos, kas viņai sakāms.
-Kā jau teicu, tu audz un tavs ķermenis aug, tavas domas arī! Harijs un tu tik ļoti daudz laika pavadāt kopā, tev var...- Ak, par šo ir runa? Es gribēju smieties. Visi pēdējā laikā domā, ka man ar Hariju kaut kas ir. Skolā meitenes sāk kļūt greizsirdīgas, tas ir smieklīgi.
-Mamm, viss pietiek, ja tu domā, ka man Harijs patīk kā puisis, tu maldies! Mēs esam labākie draugi!- Teicu smiedamās un tad es atcerējos. -Plus, Harijam patīk viena cita meitene no klases!- Sacīju, lai viņa liek man mieru. Mēs esam labākie draugi, nekas vairāk! -Nu labi, kā teiksi, es tikai vēlu tev to labāko Kelsij, tu zini!- Mamma sacīja un es tikai pasmaidīju, sacīdama. -Es zinu mamm!- Tad es beidzot pagriezos un skrēju ārā no mājas. Harijs stāvēja ārpusē un spārdīja akmeņus, izskatījās noskumis. -Čau. Tev viss kārtībā?- Biju mazliet uztraukusies, kad Harijs ieraudzīja manu norūpējušos seju, viņš pasmaidīja. -Hey Kels!- Puisis ignorēja manu jautājumu un apskāva mani, es apskāvu puisi pretī. -Es zinu kaut kas tevi nomāc, kas notiek?- Jautāju vēlreiz, kad atlaidu puisi no apskāviena. -Mani vecāki, viņi atkal strīdas...Šoreiz izskatījās ļoti nopietni. Mamma kaut ko teica par šķiršanos.- Puisis sacīja nedaudz noskumis. -Ak Harij!- Es apskāvu puisi. -Viss būs labi Harij, viņi salabs!- Mierinādama sacīju, es ļoti ceru, ka tas Harija ģimenei viss būs labi. -Gemma pat bija uztraukusies, viņa palūdza, lai es nāku pie tevis.- Harijs sacīja, skatīdamies manās acīs. Gemma teica, lai Harijs nāk pie manis? Tas izklausās tiešām nopietni, jo Gemmai es nepatīku. -Harij...- Es iesāku, es neprotu mierināt un Harijs to zin. -Nē.- Harijs mani pārtrauca. -Pietiek jau, ka tu esi ar mani, tev nevajag neko teikt.- Puisis kā lasīdams domas sacīja. Es tikai pamāju ar galvu, nervozi uzsmaidot. -Labāk iesim, es zinu, kas tev liks aizmirst visas problēmas.- Aši sacīju, saķerdama Harija plaukstu, biju jau aizmirsusi, ko vēlējos puisim parādīt. Harijs mazliet apjuka, bet tad uzreiz pasmaidīja un sekoja man pa pēdām.

*
-Kelsij!- Harijs dusmīgi sacīja paskatoties uz manis. Es tikai iesmējos sacīdama. -Beidz izlikties Harij, tev nav ne no kā baidīties, jo Lisai arī tu patīc!- Man bija nedaudz apnicis, ka pēdējā laikā Harijs uzvedas tik ļoti dīvaini, it īpaši klasē, kur viņš cenšas runāt tikai ar klases puišiem, viņš izvairās runāt pat ar mani, visu laiku censdamies parādīt kaut ko Lisai, jaukai meitenei, kurā viņš ir ieķēries.
-Pagaidi, vai tad starp jums nekā nav?- Lisa centās noskaidrot, vai baumas ir patiesas. Mēs ar Hariju sākām smieties. -Nē!- Mēs abi reizē teicām, saskatoties.
-Es visu laiku domāju, ka starp jums kas ir, jo jūs visu laiku esat kopā, visur.- Tas nebija tālu no patiesības, bet Hariju es uztveru vairāk kā brāli, kurš man nekad nav bijis.
-Starp mums nekad nekas nav bijis, Harijam patīc tu, man jau brīžiem līdz kaklam, ka viņš ievēro ka katru otro dienu tu nomaini ķēdītes, plus vēl kad tu paver skatienu uz Harija pusi pie pusdienu galda, viņš vienmēr paliet tik nervozs...Dažreiz tas tracina.- Es atklāti teicu iesmejoties un paskatoties uz Hariju, tad Lisu. Harija seja tagad bija kā tomāts un ar skatienu izskatījās, ka viņš vēlas, lai esmu mirusi. Es ātri sacīju. -Piedod, tev tas nebija jāzin.- Atvainojos, man dažreiz sanāk būt pārāk atklātai.
-Labi, viss Kelsij. Ejam!- Harijs ātri saķēra mani aiz elkoņa, vēlēdamies, lai eju viņam līdzi. Tagad viņš bēg, kāds zaķpastala.
-Pagaidi!- Lisa ātri sacīja Harijam, ko apsvērdama. Puisis aizvēra acis un atvēra, dziļi ieelpodams un izelpodams gaisu, cenšoties nomierināties. Tad viņš pagriezās pret meiteni. -Jā?- Puisis jautājoši lūkojās savā simpātijā. Puisis. vēl joprojām bija ieķeries manā elkonī, vēl ciešāk, nekā iepriekš, viņš bija nervozs. Ceru tas man neradīs zilumu.
-Varbūt tu varētu mani pavadīt uz balli, nākamnedēļ?- Harija simpātija iejautājās. Ja jūs redzētu, cik sarkana seja Harija seja kļuva tik isā laikā? Es gribēju smieties,  bet es iekodu sev lūpā, lai noturētos, Harija dēļ.
-Jā, protams Lisa, Harijs ies, viņš būs pagodināts tevi pavadīt..- Kad sapratu, ka viņš ir pārāk nekustīgs, lai atbildētu, es atbildēju viņa vietā.

**