Never Loving You [H.S.]

25

Es rakstu no telefona, tādēļ atvainojos par kļūdām! 😃

Ceļš uz 'mājām' bija kluss un saspringts. Katrs no mums to sajuta. Es sēdēju viņa dārgajā mašīnā, aizmugurējā pasažieru sēdeklī, skatījos ārā pa logu uz katru pazīstamo ēku, kuru biju staigājusi, kad es šeit vēl dzīvoju. Mana tēva seja stāvēja dusmīga, viņš centās dusmas apvaldīt, bet tas viņam neizdevās. Viņš bija iekrampējies mašīnas stūrē un viņa skatiens bija fokusēts tikai uz ceļu. Mana māte bija sašutusi par manu pēkšņo piekrišanu tēvam. Es zinu, ka viņš redzēja man cauri, ka es neesmu nākusi salabt un, ka tas ko teicu bija tikai, lai es dabūtu ko vēlos. Bet ir viens, viņš nezin, ko es vēlos. Māte raudāja visu šo ceļu, sēžot blakus tēvam, kas man lika saviebties riebumā. Nu cik var tēlot upuri, es nesaprotu!

- Jums pašiem dažreiz slikti nepaliek par to, kādos melos dzīvojat? - Jautāju riebumā skatoties uz tēva seju caur mašīnas priekšējo spoguli. Nepasaki par daudz Kelsij! Nepasaki par daudz! Mēs jau bijām iebraukuši ielā, kur atradās viņu māja. Tas nozīmē, ka tūlīt būsim klāt.

- Vienīgā, kas dzīvo šajos melos esi tu! - Tēvs noteica aukstā tonī un es iesmējos.

- Domā esmu tāda muļķe un to neredzu? - Sacīju.

- Kāpēc jūs mani nekad nevedāt pie vecvecākiem? Pie taviem vecākiem mamm! - Šis jautājums bija pēkšņš un negaidīts, ka abi mani vecāki uz mani paskatījās ar tādu skatienu. Mātes skatiens bija pārsteigts, pat vairāk un tad es sapratu, ka pajautāju pareizo jautājumu.

- Meitiņ, nevajag... - Mamma iesāka, bet es viņu pārtraucu visai agresīvā tonī.

- Nemetiņojies te man! Man pietiek! Zinat kāpēc es vispār piekritu satikties šovakar? Tāpēc, ka es nācu pēc patiesības! Man tas ir apnicis, dzīvot šajos melos! Zināji, ka tēvs tevi krāpa mamm? - Šajā brīdī mans tēvs strauji piebremzēja, paskatoties uz mani ar izplestām acīm. Pirmo reizi redzu kā viņš izrāda bailes. Lai kā viņš centās to noslēpt, viņam nesanāca. Māte bija šokā, tātad viņa to nezināja.

- Tas bija vasarā, kad man bija 14. Es jūs dzirdēju tēt! Viņš tevi krāpa ar tavu mīļo draudzeni Džūliju Duglasu! - Sacīju aizsvīlusies. Manas mātes sejā parādijās jaunas asaras, viņa paskatījās uz tēvu.

- Tā ir taisnība Sebastian? - Māte bija jautāja, sāpināta.

- Tu nopietni tici tam skuķim Meridit, mīļā? Protams, ka tā nebija taisnība. - Tēvs sacīja, veltot man niknu skatienu.

- Tas skuķis ir mana meita, viņa jūs dzirdēja! - Māte dusmīgi sacīja, nenovēršot skatienu no tēva.

- Tieši tā! Dzirdēja, varbūt viņa pārkausijās. Sasapņojās vēl sazin ko! Bērniem tā gadās. - Sebastians sacīja, cenšoties mani pataisīt pa muļķi.

- Bļāviens, man varbūt vēl atkārtot? - Es biju pamatīgi aizsvīlusies par šo visu.

- Ouu, Sebastian! Dziļāk. Ooouu! Pasteidzies, ātrāk!! Ouuh! Meridita drīz būs atpakaļ! - Imitēju Džūlijas balsi, daļu no tā, ko biju dzirdējusi. Un mana māte sāka raudāt, iepļaukājot manu tēvu, viņa sniedzās pēc mašīnas durvju roktura, bet tēvs viņu paspēja saķert. Viņš aizslēdza mašīnas durvis un pārskaities nokliedzās.

- Neviena nepametīs šo mašīnu! - Viņš nokliedzās, viņa seja bija dusmās, sarkana. Mana māte centās atrauties no viņa tvēriena, bet tas ko viņa par to saņēma pretī bija nepārsējams. Viņš viņai iesita! Sebastians iesita manai mātei! Es biju šokā, mana māte bija šokā. Pirmo reizi Sebastianu redzu agresīvu! Es tiešām biju šokā!