Never Loving You [H.S.]

9

Pašnāvība? Tas ir kas jauns, cik zemiski no tavas puses Harij, melot par kaut ko šādu. Es nesaprotu, tu mani ienīsti tik stipri? Es vairs pinīgi neko nesaprotu? -Pašnāvību? Kādēļ?- Es truli blenzu puiša sejā, knapi spējot izdvest kādu skaņu, jo biju šokēta par tikko iegūto informāciju. Harija acīs varēja redzēt nožēlu un asaras? Tas viss man šajā brīdī likās tik slimi, melot tik tālu? Jā, es arī meloju, bet es nemeloju par tik nopietnām lietām. Harijs klusēja, viņš novērsās paskatoties tālumā, viņš centās novaldīt savas emocijas. -Harij, es šobrīd neko nesaprotu, paskaidro.- Mana balss nu izklausījās nedaudz skaļāk un uztājīgāk, nekā piederētos. -Kad man sākumā to pateica es neticēju, bet tad mani aizveda līdz viņas kapam.- Puiša balss nu bija tik klusa, ka man vajadzēja paliekties nedaudz tuvāk, lai sadzirdētu, to ko viņš nupat sacīja. Es nespēju, es truli blenzu uz Harija seju, nesaprotot, ko man teikt un darīt. -Harij...- Mana balss arī bija gandrīz kā čuksts. -Kaps? Nopietni?- Es mēģināju neizklausīties sarkastiska, bet man nesanāca, tādēļ es saņēmu no puiša skatienu. -Piedod, es...- Puisis iesāka, bet es ātri saķēru Harija plaukstu, neļaujot viņam vairs neko teikt. -Kušs, tev nebija šis jāstāsta Harij. Tev nav jāvaino sevi, tā bija viņas izvēle...- Tā vietā, lai puisi kārtīgi iepļaukātu, es viņu mierināju, otru roku uzliekot uz puiša muguras braukāju pa to, veidojot apļveida kustības.
Tagad attēlam, lai jūs varat saprast, kā tas apmēram izskatījās. Es un Harijs sēdējām uz soliņa, pie ezera. Tā paša ezera, kur es kādreiz stundām sēdēju, kad es centos noslēpties no visām problēmām. Viena mana roka atradās uz puiša muguras un otra bija savīta ar puiša lielo plaukstu. Puisis skatījās manās zilajās acīs, cenšoties tajās atrast kādu mierinājumu. Uz brīdi man pat palika puiša žēl. -Tu man tik ļoti viņu atgādini.- Puisis čukstēja, es pat nepamanīju kā viņa seja pietuvojās tuvāk manējai. Es tikai jutu puiša silto elpu man uz kakla. Uz brīdi, šķiet es puisim noticēju, ka viņš saka patiesību. Es vēlējos pateikt, tik ļoti vēlējos visu atklāt, lai tikai redzētu puisi smaidām. Mana sirds sāka sisties mazlietiņ ātrāk. Ātrāk nekā parasti. Mana elpa aizrāvās, tikai dēļ viena skatiena puiša zaļajās acīs. Un tajās apmaldījos, es sajutos it kā laiks būtu attīts atpakaļ, it kā mēs šeit būtu sēdējuši mūžīgi un nekas no visa nebija noticis. Es tik ļoti apmaldījos puiša acīs, mēģinot pieņemt nepareizo patiesību. Nekas no tā nav noticis un viņš vēl jo projām ir mans. Es centos sev to ieskaidrot, atkārtojot un atkārtojot sev galvā, līdz es noticēju. Harijs ir mans, viņš vienmēr ir bijis mans un tikai mans. Es nezinu, cik ilgi mēs tā nekustīgi sēdējām, bet kad es sapratu, ka Harija seja atradās vēl tuvāk manējai, nekā iepriekš. Tie bija tikai daži centimetri, kas šķīra mūsu sejas. Es jau biju aizvērusi acis, kad es beidzot sapratu ko es daru. Šajā brīdī es novērsos. Es vēlējos sevi iepļaukāt tūkstošiem reižu par to, kas tikko notika. Par to, ko es domāju. Par to, ka es zaudēju kontroli. Es novērsos. Es piecēlos kājās. Mana reakcija bija ātrāka, nekā es domāju. Es atrāvos no puiša, kurš nu apjucis skatījās uz manis. Mana seja izskatījās apjukusi, tikpat apjukusi kā Harija. Es nezināju ko teikt un darīt, es jutos kā sastingusi. Es biju dusmīga uz sevi, ka biju ļāvusies šim mirkļa vājumam. Ka biju ļāvusies noticēt puiša nožēlai. Par vēlmi visu pastāstīt. -Varbūt beidzot uzrīkojam to pikniku, par kuru sākumā ieminējies?- Es iejautājos, iešķībi uzsmaidot. Es tikai centos no šīs neveiklības tikt vaļā, pēc iespējas ātrāk.
-Jā, labi.- Puisi noteica pat īsti nepaskatoties uz mani, es to nolēmu ignorēt. Mēs aizgājām līdz viņa mašīnai, kur puisis bija sagatavojis piknika grozu ar ļoti daudz ēdiena. Viņš pat bija padomājis par segām, tās salocītas stāvēja blakus grozam. -Es paņemšu grozu un tu vari paņemt segas.- Puisis noteica ceļot ārā no mašīnas bagāžnieka grozu. Es pamāju ar galvu un pasniedzos pēc segām. Kad Harijs bija aizvēris bagāžnieka durvis mēs abi devāmies atpakaļ lejā. Mēs kopīgi iekārtojāmies no netālu esošā ozola. Kad es biju pavisam maziņa, kādreiz šeit bija parks. Diezgan žēl, ka tas netika saglabāts un tagad stāv tik aizaudzis. Tad, kad mēs kopīgi bijām visu sakārtojuši un paši iekārtojušies. Es biju apsēdusies Harijam pretī, starp mums atradās ēdiens. Sākot ar sviestmaizītēm un uzkodām, beidzot ar augļiem un saldumiem. Es pasmaidīju paskatoties sev apkārt. -Šis ir perfekts pirmais randiņš.- Es ieskatījos Harijam acīs un ar smaidu sejā priecīgi sacīju. -Man prieks, ka tev patīk!- Puisis pasmaidīja atklājot savas piemīlīgās bedrītes. -Tu pats šo visu gatavoji?- Jautāju, kad Harijs man pasniedza glāzi ar vīnogu sulu. -Jā, kamēr tu gulēji no rīta, es visu sagatavoju.- Harijs teica un es sajutu sevī ieplūstam patīkamam siltumam. Viņš tiešām pūlas būt jauks un viņš tāds vienmēr ir bijis. Es neko nevarēju sev padarīt, bet iekrist puiša valdzinājumā, atkal. Es viņu esmu jau savaldzinājusi, tālāk man tikai atliek darīt visu, lai viņš negribētu skatīties uz citām. Mēs ēdām, runājām un smējāmies. Mēs runājām par visu un visiem. Tagad es atcerējos, kā tas ir atkal pavadīt laiku ar Hariju. Viņa sarunas nekad mani nav garlaikojušas. Mēs vienmēr atrodam tēmas par ko runāt. Minūtes ritēja, stundas ritēja, bet man neapnika runāt. Es pat īsti nepamanīju, ka lēnām pienāk vakars. Un es nemaz nepamanīju, ka šobrīd jau atrados Harijam klēpī un uz mums atradās sega. Man bija palicis vēss un Harijs piedāvāja sasildīties, un es piekritu. Puiša rokas pašas bija atradušas ceļu ap manu vidukli un es nemaz neiebildu, sajūta bija patīkama. Es pat varētu šeit iemigt. -Nogurusi?- Harijs jautāja uzmetis skatu manai sejai, kas viņa gadījumā sanāca no augšas. -Mazlietiņ.- Atbildēju nožāvājoties, tiešām likās, ka es tūliņ aizmigšu. -Varbūt tad dosimies, sāk jau palikt vēls?- Harijs ierosināja, bet es tikai papurināju galvu. -Mhh.- Aizvērdama acis sacīju. -Nē, šeit ir pārāk ērti, es negribu kustēties.- Čukstus sacīju, iekārtojoties vēl ērtāk Harijam klēpī. Mana galva atradās uz puiša krūtīm un es varēju dzirdēt puiša sirdspukstus, kas manī radīja miera sajūtu. Ja es spētu apstādināt laiku, šis būtu tas brīdis, kurā šobrīd es vēlētos palikt mūžīgi. -Kā teiksi Kelsij.- Puisis noteica ar smīnu sejā. Vismaz es domāju, ka viņa seju rotāja rotaļīgs smaids.

***
Okeey, čau! Šeit atkal es. Es jau it kā šo vakar biju uzrakstījusi, bet, šķita nedaudz par maz..tādēļ nolēmu ielit citu dienu, bet šodien es šorīt pārlasīju un man šķiet, ka šeit neko vairs nevajadzēja piebilst..anyway.. Es tikai vēlējos jūs iepriecināt un atlīdzināt to laiku, kamēr biju....nozudusi.😄

Paldies, ka izlasīji!

Lai Tev jauka diena!:)

All the love!💕💕💕