Never Loving You [H.S.]

10

Kādas jums sajūtas par jaunajām Harija dziesmām? Esmu totāli iemīlējusies 'Sweet Creature'! Vai tik viņš nav eņģelis, jo tā balss... Perfect!!!!💞💞💞

Pirmdienas rīts iesākās visai normāli. No rīta pamodos, iegāju dušā un sataisījos. Paēdu Daniela gatavotās brokastis, kamēr viņš bija dušā pēc kārtējā darbadienas rīta skrējiena. Besija šodien bija diezgan mīļa, kas mani pārsteidza. Es jau biju pieradusi pie šī kastaņbrīnā suņa un, šķiet viņa pie manis arī, kas mani nedaudz priecēja. Es visu rītu centos ar Danielu parunāt, bet viņš izlikās tik aizņemts, ka man nekas cits neatlika kā gaidīt, ka viņš beigs mani ignorēt. Šobrīd es sēdēju virtuvē un aiz garlaicības sēdēju un blenzu ārā pa logu. Manas domas pašām negribot atkal aizklejoja pie dienas, kad Harijs mani aizveda pie tā ezera. Es vēl jo projām centos saprast vai viss, ko viņš teica ir meli vai patiesība, jo uz brīdi es noticēju, ka viņš tiešām domā ka esmu mirusi. Galu galā, ko var zināt, varbūt mans tēvs mani pasludināja par mirušu, jo viņa reputācijas dēļ, viņš uz to būtu spējīgs. Labāk jau, lai viņa meita ir mirusi, nevis cietumā. Cik ironiski, un viņš ir advokāts. Diez, viņš zin, ka esmu ārā no cietuma?
-Kas tur bija ar to zvanu?- Es beidzot iejautājos Danielam, kurš centies mani visu rītu ignorēt, sēžot savā istabā vai izliekoties, ka viņš cītīgi ko strādā. Tagad mēs atradāmies viņa automašīnā, kur viņš mani un sevi veda uz darbu. -Zvanu? Kādu zvanu?- Puisis izlikās, it kā mani nesaprastu. -Daniel!- Es iesmējos. -Šo reizi es tev šo gājienu piedošu, bet nākamreiz tu mani pabrīdini, pirms izspēlē ko šādu.- Sacīju skatoties uz puisi nosodoši. -Espārgulējuarlabākodraudzeni.- Puisis to izbēra tik ātri, ka es uz brīdi nevarēju saprast, ko viņš saka, bet tiklīdz man pielēca es sāku smieties. -To meiteni, kas tajā vakarā bija atnākusi, tu negribēji ar mums sēdēt, tu aizgāji gulēt.- Puisis sacīja īsi paskatoties uz manis. -Un tagad viņa domā, ka es esmu tava meitene?- Jautāju, jo man īsti tas nepatika, es nezinu kādēļ. -Ak šausmas, Daniel!- Smējos kā kutināta. -Ļauj man minēt.- Kad nedaudz nomierinājos sacīju. -Tā meitene ir tevī iemīlējusies un tagad viņa neliek tev mieru.- Sacīju un atsāku smieties. -Jā. Viņa atzinās un tagad es nezinu ko darīt. Mēs ar viņu esam pazīstami, kopš bērnības.- Puisis teica, pavisam izmisis, skatoties ārā pa automašīnas logu. Šobrīd automašīna ļoti lēni brauca uz priekšu, jo mēs atradāmies nelielā sastrēgumā. Godīgi teikšu, es nemaz nebiju aizkaitināta par stāvēšanu sastrēgumā kā citi mums priekšā vai aizmugurē atrodošajās mašīnās. Es labāk sēžu sastrēgumā visu rītu, nevis garas dienas pavadu cietumā. Es tik ļoti priecājos, ka esmu ārā no turienes, nu kurš gan nepriecātos, bet tomēr.
-Es jūtos kā idiots.- Daniels saķēris savu seju rokās, sacīja.
-Varbūt tu arī esi.- Vēlreiz iespurdos par puisi, kurš nu paskatījās uz manis ar nosodošu skatienu. -Tas it nemaz nepalīdz.- Puisis nosodoši man sacīja. Es puisim uzsmaidīju visjaukāko smaidu. -Nu, es jau nemaz nevēlos palīdzēt.- Sacīju pavisam nevainīgi.
Daniels uz manis skatījās mazu brītiņu, neko neteikdams, bet tad viņš noteica. -Tu nemaz neesi piedevusi par manu zvanu.- Viņš sacīja un atsāka braukt, jo mašīnas lēnām sāka kustēties uz priekšu. Es uz Danielu neskatījos, bet es zināju, ka uz puiša sejas bija mazs smīniņš, bet tas ātri pazuda, jo puiša domas aizklejoja atpakaļ pie problēmas, kas viņu šobrīd bija piemeklējusi. Es neko vairs neteicu, jo, manuprāt viss jau bija pateikts.
Kad mašīna apstājās stāvvietā, es ātri atsprādzējos un, negaidot Danielu, paķēru somiņu un iegāju ēkā. Pagājusi garām citiem, kuri strādāja pirmajā stāvā, ignorējot to skatienus, iekāpu liftā. Es joprojām šeit biju baumu objekts, jauniņā kā nekā. Es biju padzirdējusi tik daudz interesanta par sevi. Pēc viņu domām es guļu ar Danielu, jo mēs reizē braucam uz darbu. Es vēl guļu ar fotogrāfu, jo esmu tikai jauniņā un man ir iedoti tie darbi, ko parasti jauniņajām nedod. Šeit neviens acīmredzot nesaprot, ka bez gulēšanas ar kādu, neko nevar sasniegt.
-Tevi jau meklēja.- Tiklīdz iegāju modeļu ģērbtuvē, viena no meitenēm man garlaikoti sacīja. Viņa necentās lēpt, ka ienīst mani, kas man patika. Labāk skatīties uz īstu emociju sejā, nevis nevainīgus, neīstus smaidus, ko es redzēju pārējo meiteņu sejās. Es piegāju pie sava krēsla un noliku tur somiņu. -Mis Gonsa?- Jautāju kā zinādama, kad saņēmu pozitīvu atbildi, devos pie viņas, neatstājot somiņu. Es neuzticējos nevienai tajā telpā! Ja jau Mis Gonsa mani meklēja es nolēmu ieiet viņas kabinetā neklauvējot. Tādēļ, kad atradu viņas kabinetu, aši devos tajā iekšā. -Jūs mani meklējāt?- Jautāju kamēr vēru durvis aiz sevis ciet, vēl nepaskatoties uz priekšnieci. Kad manas acis pārlaida skatienu pār kabinetu es ātri atvainojos. -Es ļoti atvainojos, ienākšu vēlāk.- Sacīju, jo Van Gonsa nebija šeit viena. -Tā ir viņa!- Sievietes balss sacīja, skatoties uz manis kā uz spoku. Tā balss! Manas acis acumirklī paskatījās uz sievieti, kura ne acu nenovērsa no manis. Es biju kā izsista no sliedēm. Es nezināju ko man darīt! Man priekšā šobrīd stāvēja mana māte. Tiklīdz es atjēdzos, kas notiek, manas kājas pašas sevi jau bija izvedušas ārā no kabineta un es skrēju. Es pa ceļam pagrūdu vairākus cilvēkus, saņemot nosodošus skatienus un vārdus, bet tie nepiegāja pie manas apziņas. Viss par ko es šobrīd domāju, kā ātrāk tikt prom. Manas kājas pašas, kaut kādā veidā aizveda mani ārā no ēkas un manas rokas pašas nekontrolēja sevi, izvilka telefonu un zvanīja. Tiklīdz es sapratu, ko es daru, bija jau par vēlu.
-Kelsij?- Klausules otrā galā skanēja viņa kaitinošā balss, kuru es tik ļoti ienīdu un reizē neienīdu.
-Harij!- Mana balss likās tik klusa un nepārliecināta. Es pat nebiju pamanījusi asaras, kas tecēja pa maniem vaigiem.
-Esmu nedaudz aizņemts.- Harijs nervozi sacīja, varēja tur viņam blakus dzirdēt balsis, bet es tajās neklausījos, jo šobrīd man vajadzēja dzirdēt tikai vienu balsi. -Tev viss labi?- Puiša balsī sajutu rūpes.
Es nervozi atbildēju. -Nē, tas ir jā...es..vai vari man atbraukt pakaļ?- Mana balss bija tik nedroša, sajūta ka kurā katrā brīdī es salūzīšu.
-Šis nav īsti piemērots brīdis Kelsij...- Puisis iesāka, bet izdzirdējis manu šņukstu, kurš man negribot izspraucās man pār lūpām, viņš ātri pārdomāja. -Labi, kur tu esi?- Nosaukusi savu atrašanās vietu Harijs solījās pēc 15 minūtēm būt klāt. Tātad viņš šodien vairs neatrodas pie vecākiem, bet gan Londonā, bet šobrīd man tas bija vienalga. Es nolēmu nestāvēt uz vietas un doties pēc iespējas tālāk no ēkas, jo ja nu viņa mani meklē? Kas bija domājis, ka mātes satikšana izraisa manī tik daudz emociju. Kad bija pagājušas tās 15 minūtes vai pat vairāk, es pamanīju Harija spožo Range Rover. Puisis pamanīdams mani, tūlīt apstādināja mašīnu un izleca no mašīnas.
-Kelsij?- Puisis sniedzās mani apskaut un es ļāvos, pati apliekot rokas ap puišs kaklu.

Lūdzu tikai nenosodiet mani par šo daļu, es pati nesaprotu kas tur šobrīd notiek. Nākamajā daļā es centīšos visu salikt pa plauktiņiem, lai kaut kas no tā 'make a sense'.

Paldies, ka esiet pacietīgi un turpināt lasīt šo stāstu.💞💞💞
Es ceru es jūs nepievilšu! For sure, I'm doing it now.

All the love.

-M.