Never Loving You [H.S.]

13

Man jau palika ļoti garlaicīgi, tādēļ būs šeit kāds 'pagrieziens'. Šis ir dažas nedēļas uz priekšu, neesmu vēl izlēmusi cik, nu bet tad jau redzēsim!! Lai jauku lasīšanu!! :) Ne pa tēmu, BET kāds no jums vakar skatījās #OneLoveManchester ? So much love! Spread love guys, not hate!!❤❤❤

- Kur blondā palika? - Viņa jautāja sargam, kurš stāvēja te pat netālu un pildīja savus dienesta pienākumus. Sargs ignorēja ieslodzītās tumšmates jautājumu, tādēļ viņa jautāja vēlreiz.
- Es zinu, ka jums nav daudz atļauts runāt ar mums, bet uz vienu jautājumu atbildot nekas slikts nebūs. - Viņa pietuvojās sargam, kurš pat nepakustināja galvu uz viņas pusi. Sargs atkal izlikās nedzirdam brunetes jautājumam.
- Tu dzirdēji, ko tev viņa jautāja! - Nu iejaucās otra ieslodzītā ar krāsotiem, koši sarkaniem matiem, viņa uzsita ar knipi pa sarga ieroci.
- Galu galā, viņa ir mūsu kameras biedrene. Mums ir tiesības zināt, kur viņa atrodas. - Brunete bija ar iesauku 'Dži-Džei' un otra ar sarkanajiem matiem 'Ugunīgā'. Abas sievietes bija bīstamas, viņas nebaidījās no asinīm. Nākušas no problemātiskam ģimenēm, jau no bērnības piedzīvojušas vardarbību.
- No jums viņa neatvadījās ? - Sargs spēris soli iejautājās, liekot abām sievietēm saprast, ka Relingtone ir prom pavisam. Lai tiktu no tām divām vaļā viņš nolēma apstaigāt perimetru.
- Ne jau viņu atbrīvoja pirms laika? - Dži-Džei sašutusi vērās savā kameras biedrenē.
- Atbrīvota? Blondā? - Otra jautājumu uzdeva vairāk sev. Tad pēkšņi viņa atcerēdamās ko gandrīz iespiedzās dusmās.
- Aizvediet mani uz manu kameru sargs? - Viņa jautāja, jo atcerējās, ka gultas matracī viņai stāvēja nauda, ko laika gaitā bija nospērusi no apsargiem.
- Mani arī! - Dži-Džei sapratusi, par ko sarkanmate tā salecās iesaucās.
- Uzgaidiet, šis ir jūsu tā jau ierobežotais laiks ārā un jūs gribat atpakaļ uz cietuma kameru? - Sargs domāja, ka abas ir izkūkojušas prātu.
- Paklau, ja tu tūlīt mūs neaizvedīsi uz kameru es uzrīkošu te slaktiņu, saproti ko tas nozīmē? Un tu būsi pirmais. - Saķērusi sargu aiz apkakles Dži-Džei dusmīgi draudēja.
- Tā, kas te notiek? - Kāds sargs redzēdams šo scēnu no malas, nolēma iejaukties.
- Šīs divas grib atpakaļ uz kameru. - Sargs sacīja, pagrūžot bruneti nost no sevis.
- Nu ja dāmas tā vēlas! Kāpēc gan ne?- Otrs sargs paņēmis steku rokās pagrūda sarkanmataino, kura dusmīgi pie sevis nolamāja sargus visos lamu vārdos ko viņa zināja.
Abas ieslodzītās tikušas savā kamerā ātri piesteidzās pie gultām un centās atrast to, ko zināja, ka tas tur neatrodas. Pārliecinādamās, ka viņām taisnība, Ugunīgā, ar sarkanajiem matiem noteica.
- Mums jātiek ārā pēc iespējas ātrāk un jāatriebjas tai nelietei. - Dži-Džei tikai piekrita un jau domās gatavoja plānu kā atriebties Relingtonei.

* * *
- Kā apkārt esošie tevi uztvēra? Es ceru tu nebiji no tām kuras sita, kā tajās cietuma filmās. - Sāra sacīja un paņēma glāzi apelsīna sulas, lai padzertos. Es iesmējos par viņas komentāru.
- Nē. Mani tur respektēja, jo pastāstīju, ka nodūru policistu, jo tas man gribēja atņemt kontrabandu. - Sacīju, tajā vietā es daudz meloju. Sāra skatījās uz manis ar milzīgām acīm.
- Tajā vietā es iemācijos melot, ja es būtu pateikusi, ka esmu tur par krāpšanu un nevainīga, viņas mani būtu noēdušas dzīvas. Tās sievietes, kas tur tup ir nežēlīgas. It īpaši manas kameras biedrenes, mēs bijām trīs no kurām visas baidijās. - Es sacīju nopietni skatīdamās draudzenes acīs.
- Tas viss izklausās tik šausmīgi. Dzirdēju tava māte bija atnākusi, atkal. - Sārai acīmredzami nepatika temats, ko viņa pati aizsāka runāt, tādēļ viņa nomainīja tematu, kurš nebija ne tik labāks par iepriekšējo. Es centos asi nereaģēt uz viņas sacīto, tikai bakstīju savas pusdienas. Man galīgi pazuda apetīte.
- Jā, es viņu satiku!- Sacīju atcerēdamās īso sarunu, ko biju spiesta ieturēt. Kelsijas prāts uzreiz aizceļoja uz šo sarunu, tādēļ viņa to arī izstāstīja Sārai.

Kelsijas atmiņa/flashback:

- Kelsij Emīlij! Meitiņ! - Mana māte vērās manās acīs ar asarām. Asarām no kurām man metās nelabi.
- Meitiņa? Es tev neesmu nekāda meita! - Izgrūdu caur zobiem, tik tikko valdījos, lai neuzkluptu viņai par visu, ko viņa nedarīja manā labā.
- Es..piedod man. - Nu jau viņa raudāja krokodila asaras. Es vēlējos vemt.
- Pietaupi savas asaras kādam citam! Man tagad jāiet. - Sacīju pagājusi jau gandrīz garām tai sievietei, bet tiku saķerta aiz rokas.
- Neaiztiec mani. - Ātri izrāvu roku no viņas tvēriena un gāju tālāk uz fotosesiju, līdz viņas balss mani apturēja.
- Uzmanies Kelsij! Lūdzu esi uzmanīga kam uzticies. Ja tu domā viss ir beidzies, tā nav. Sliktākas ir tikai vēl priekšā. Piedod! - Tad viņa aizgāja.

- Varbūt nevajadzēja tik skarbi? Galu galā viņa ir tava māte! - Sāra sacīja nedaudz noraizējusies. Es tikai pasmējos.
- Tici man! Viņa to ir pelnījusi un ne to vien! - Sacīju noliekot dakšiņu uz šķīvja. Es tiešām vairs nespēju šobrīd skatīties uz ēdienu.
- Kā tu domā? Ko viņa domā ar to, ka tev jāuzmanās? - Sāra jautāja visai piesardzīgi un es uz viņu paskatījos, īsi.
- Nezinu! Droši vien nākamais solis, lai mani atkal kur iegāztu. Tici man, viņai tas nebija jābrīdina. Esmu gatava visam, ko viņi man mēginās piešūt un šoreiz esmu nodrošinājusies! - Sacīju Sārai, kura skatījās uz manīm ar visai dīvainu skatienu.
- Kā nodrošinājusies. - Harijs būs mana aizmugure, kad viņš uzzinās patiesību, viņš to būs parādā! Sārai es par Hariju neko neesmu teikusi un es to nolēmu tā arī atstāt, tādēļ sacīju.
- Man draugs palīdzēs! - Pasmaidīju, bet Sārai ar to nepietika.
- Draugs? Daniels? - Viņa to jautāja tik ieinteresēti, ka es uz brīdi paskatījos uz viņu ar aizdomām.
- Kādēļ tā mani iztaujā? - Nopietni jautāju. Man teica, lai uzmanos, kam uzticos, tādēļ es biju tiešām aizdomu pilna. Lai nu tas brīdinājums nāk no tās sievietes, brīdinājums paliek brīdinājums.
- Iztaujāju? Es tikai uztraucos par tevi! - Sāra iesmējās spalgiem smiekliem, kas man lika tikai nogrozīt galvu.
- Paldies tev, bet es pati tikšu ar visu galā! - Pasmaidīju draudzenei, uzmetot banknoti uz galda un pametot galdiņu. Tagad man būs jāiet nomērīties priekš vienas skates un tad jābrauc uz kaut kāda žurnāla fotosesiju. Man šķiet, to sauca "People Magazine", ja nemaldos. Un tad, vakarā es domāju sazināties ar Hariju un varbūt iziet ar viņu kaut kur. Es zinu, ka viņš pēdējā laikā ir ļoti aizņemts studijā, jo viņš gatavo un ieraksta jaunu albumu un ir ļoti noguris, bet man viņš nespēs atteikt.

* * *
Pulkstenis bija jau astoņi un viņa vēl nav devusi nekādu ziņu, tādēļ es izvilku telefonu un sameklēju viņas numuru, spiedu zvanīt. Pēc kādiem trīs pīkstieniem viņa beidzot pacēla.
- Jā Harij? - Kendalas balss sacīja visai aizkaitināti. Nu kas tad atkal viņai nav pa prātam?
- Sveika, tev jau pirms pus stundas bija jābūt ostā. - Sacīju visai aizskaitināti, atstutējoties pret savu mašīnu un skatoties tālumā.
- Labāk paskaidro ko tu piektdienas vakarā darīji tajā restorānā ar... Kas viņa vispār tāda ir? - Kendela bija dusmīga uz manīm, kas mani īpaši nemaz neuztrauca.
- Kendal! Beidz, tu zini, ka tev nav tiesību man uzdot šos jautājumus. - Sacīju pretī, nu man viss bija skaidrs. Kendala bija greizsirdīga uz Kelsiju.
- Kas man jābeidz Harij? Esmu tava meitene un tu tiecies publiski ar citām? Kā tu domā es jūtos? - Kendala bija diezgan aizsvīlusies par visu šo situāciju, kas man lika tikai 'pārgriezt acis'.
- Kendal! Man tev nav nekas jāpaskaidro! Mēs jau šo vienreiz izrunājām. Tas viss ir tikai daļa no līguma, bez tā es tev nemaz šobrīd nezvanītu. - Sacīju viņai. Es brīžiem nevaru ciest viņas dīvas attieksmi. Vienu brīdi šī sieviete spēj būt pati smieklīgākā un inteliģentākā sarunu biedrene, bet, kad viņai uzbrūk tie 'dīvas momenti', labāk atrasties no viņas, cik tālu vien iespējams.
- Beidz Harij! Tu zini par ko es runāju! Es negribu, lai es publikas acīs izskatos pēc muļķes. Nē Harij, tu to man nenodarīsi. Un vēl, kā ar tiem momentiem, kad kameras nebija apkārt, tie tev neko nenozīmēja? - Kendala sacīja un es tikai pie sevis nopūtos.
- Tu pati teici, bez saistībām, tā kā nevajag! - Attaisnoju sevi. Šī sieviete arī prot pārdomāt sekundes simtdaļā.
- Nu labi, es būšu pēc 10 minūtēm, es ceru tu sarūpēji mums pašu labāko šampanieti, jo mums tur jāpaliek līdz rītam. - Kendala sacīja jau ķiķinādama. Es uzspiedu neīstu smaidu uz sejas, kaut arī zināju, ka tas nav nepieciešams, jo viņa mani tāpat neredz, sacīju.
- Protams mazā! -

Un jā, lūdzu piedodiet man!😂