Never Loving You [H.S.]

5

Kad atvēru acis viss šķita tumšs. Vienīgā gaisma nāca no lodziņa pie sienas, netālu no grieztiem. Priekšā lodziņam bija restes un, kad es to pamanīju manī iestājās panika. Es atrados cietuma kamerā? Nē! Mana sirds sāka sisties strauji un manī iestājās panika. Nevar būt, ka es šeit atrodos? Ātri pieskrēju pie restēm caur kurām man pavērās pārsteidzošs skats. Kaut es to esmu redzējusi daudzu reižu, katru reizi manī tas izraisa spēcīgas emocijas, vilšanās, dusmas un galvenais - sāpes. Tur atradās liels ozolkoka galds, uz tā atradās dārgs viskijs un pie tā sēdēja mans tēvs ar Stailsu. Viņi saskandināja glāzes uzmetot acis uz manīm, sākdami nevaldāmi smieties. Es jutos pazemota un sāpināta. Viņi turpināja smieties, nevaldāmi smieties un es iekliedzos, negribēdama dzirdēt viņu smieklus. Es vairs nespēju izturēt, tāpēc vienkārši kliedzu!

Es strauji pamodos, man bija karsti! Es piecēlos sēdus un ieskatījos pulkstenī. Bija seši no rīta.
-Skaisti, nu es atsākšu murgot par viņiem.- Noburkšķēju un izrāpos no gultas. Es vairs tāpat neaizmigšu un, tāpēc izlēmu ieiet dušā. Es nespēju izmest no prāta savu sapni, tas bija citādāks, nekā iepriekšējie. Harijs izskatījās vairāk pieaudzis, tāds kādu es viņu redzēju pirms pāris dienām.
Mani moka murgi jau kopš tās dienas, kad mani iemeta cietumā. Visu laiku viens un tas pats. Harijs, mans tēvs mani pieviļ un es atrodos cietumā. Vienmēr esmu izmisusi, pazemota un viena.
Ir pagājušas apmēram piecas dienas kopš es viņam, it kā nejauši uzskrēju virsū.
Es dabūju no Daniela telefonu, bet vēl neesmu saņēmusies uzzvanīt. Es pāris reizies jau biju uzspiedusi viņa numuru, bet sapratusi, ka man nav ne jausmas, ko viņam sacīt, biju pārdomājusi un nolikusi telefonu atpakaļ kabatā.
-Es tiešām uzvedos kā tāda skolniece. Vienkāršāk būtu uzrakstīt.- Man šodien viss kaitināja un diena pat vēl nav sākuses.
Šodien ir svētdiena. Biju piekritusi šodien aizbraukt līdzi Danielam pie viņa māsas. Es negribēju braukt, bet viņš teica, ka man nav izvēles, jo viņš neuzticas man. Viņš domā, ka es nosvilināšu dzīvokli, tāpēc ka aizvakar vārot sev kafijai ūdeni es gandrīz nodedzināju tējkannu un vakar, cepot omleti es aizdedzināju pannu. Kam negadās? Un tās bija tikai 2 reizes, es jau viņam teicu, ka vairāk tas neatkārtosies, bet viņš uzstāja. Es nemaz neesmu TIK slikta gatavošanā..
Es paņēmu telefonu no naktsskapīša un uzrakstīju Harija numuru, atvēru SMS un spiedu sūtīt ziņu.

'Sveiks. Es nezinu vai mani atceries, esmu meitene no lidostas, Kelsija.'

Kelsija

Noliku telefonu atpakaļ uz skapīša un beidzot izrāpos no gultas, lai ieietu dušā. Daniels noteikti vēl guļ, tāpēc es nemaz nesteigšos. Pēc apmēram 20 minūtēm es iznācu no dušas un izvēlējos, ko uzvilkt mugurā. Vēl, es izžāvēju sev matus un nolēmu galos tos ielokot. Biju mugurā uzvilkusi sarkanu topiņu ar melnu ādas jaku un kājās tumši zilus džinsus, pieskaņodama melnbaltas 'Adidas' konversa kedas. Uz sejas uzkrāsoju neuzkrītošu 'nude' meikapu ar nedaudz lainera. Uzmetu pēdējo skatienu sev spogulī un uzsmaidīju sev. Man patika kā izskatos, vienkārši, bet skaisti.
Es paņēmu rokās telefonu un ieskatījos tajā. Pulkstenis rādija jau nedaudz pāri septiņiem un man rādīja 1 jauna ziņa no sveša numura. Atvēru to ar smaidi sejā, zinādama no kā tā ir. Godīgi, biju pārsteigta, ka tik ātri viņš atbildējis.

'Sveika Keilij, negaidīju ka man uzrakstīsi. Biju jau zaudējis pēdējās cerības. :) Harijs.x'

Harijs

Viņš licis bučiņu aiz sava vārda? Tā kāds dara? Lai gan, šķiet tā ir laba zīme, viņš nav aizmirsis mani. Pasmaidīju un sāku rakstīt nākamo ziņu.

'Tavas pēdējās cerības ir atmaksājušās, es uzrakstīju. Es ceru, tikai ne velti! :)'

Kelsija