Never Loving You [H.S.]

Last part my dudes.

- Tu domā attīrot manu aptraipīto vārdu tas visu atrisinās? Domā tas darīs mani laimīgu? Domā nauda ir man tas svarīgais? Tik zemu Tu par mani domā? Tas kad es izaugu ar naudu nenozīmē, kad es to dievinu Harij! - Šobrīd jau es vārījos dusmās. Es paķēru savu somu un piecēlos kājās.
- Dod man atslēgas! - Pasniedzu sauju puiša virzienā ar lielām dusmām acīs. Es negribu ar viņu runāt. Negribu viņu redzēt vairs. Es domāju, kad labāk būs, ja braukšu atpakaļ. Man jārunā ar savu īsto tēvu Kristianu Sārdžu. Šajā brīdī es atcerējos aploksni, ko viņš man iedeva pirms lidojuma. Es par tās eksistenci biju pat aizmirsusi, kas ir diezgan netipiski man. Es ļoti ceru, kad tajā ir tieši tas ko prasīju, jo es neatstāšu situāciju ar Sebastianu tādu, kāda tā ir šobrīd. Es ar viņu norēķināšos un man nevajag Harija naudu par advokātu, viņš tos centienus visu vērst par labu var savākt. Man tas nav vajadzīgs, it īpaši no viņa.
- Es vēl neesmu pabeidzis runāt. - Puisis man negaidot saķēra manu roku un ievilka mani dīvānā, šoreidz daudz tuvāk puisim, tik tuvu, ka mūsu kājas saskārās. Šis manī radīja miksētas emocijas. Viņa roka joprojām turēja manu plaukstu, kas dīvainā kārtā šķita nomierinoši, reizē es jutos arī satraukumu uzplūstam asinīs.
- Es zinu, kad Tu centies izlikties pa citu cilvēku Kelsij. Es zināju, kad tā esi Tu, kopš brīža, kad liki pagatavot Tavu mīļāko dzērienu, kapučīno ar mazajiem zefīriņiem... - Puisis sacīja skatoties tieši man acīs, vēl jo projām neatlaižot rokas, bet tās ilgi nebija savienotas, jo es izrāvu savas rokas no viņa.
- Dienā, kad pateici, kad esmu mirusi... - Sacīju godīgi, neslēpjot, to, kad es tā nebiju, jo tas, ko viņš tajā dienā pateica bija ārpus rāmjiem, it īpaši tādēļ, kad viņš bija sapratis, kad tā tomēr esmu es. (Authors note: ja jums ir aizmirsies vari pārlasīt 7 nodaļu.)
- Es zinu, ka to, ko pateicu bija ārpus rāmjiem. Es sapratu brīdī, kad krūze, kuru turēji nokrita. Un es ļoti atvainojos par to Kelsij, tiešām! Es biju ļoti stulbs, sacīdams to! Es nekad nevēlos, lai kas tik slikts notiktu ar tevi. Tu nozīmē man pārāk daudz, piedod! - Puisis sacīja ar reālu nožēlu acīs, kuru es pamanīju.
- Tas nebija jauki no Tavas puses. - Atbildēju, dīvainā kārtā nejūtot dusmas pret puisi. Es nespēju viņa klātbūtnē skaidri padomāt, to jau var pieskaitīt pie faktiem par mani. Un tik tuvu atrodoties puisim pēc tik ilga laika es sapratu to, kad es nekad nespēšu puisi nemīlēt, lai cik dusmīga es nebūtu uz viņu. Harijs vienmēr būs manā sirdī un, šķiet, ka es viņa. Šis secinājums mani aizveda pie domas, kas visus manus centienus atriebties atstātu malā un maza doma manā galvā sāka nomocīt manu prātu. Ja nu es ļautos tam no kā man ir visvairāk bail? Mīlēt Hariju un piedot notikušo?
- Tas bija Sebastians, kurš man lika noticēt, ka Tu nomiri...- Harijs klusi iesāka.
- Veselus 2 gadus es domāju, ka neesi vairs uz šīs pasaules. Kad viņš man to pateica, es...es vainoju sevi, jo atstāju tevi situācijā, kurā Tu no visiem cilvēkiem nebiji pelnījusi būt. - Harijs skatījās uz savām rokā acīmredzami izrādīdams, cik satraukts viņš bija. Es klusēju, skatīdamās uz puisi, es nevēlējos neko teikt, tādēļ es klausījos cik daudz puisim ir sakāms.
- Es..es atradu menedžmentu, kurš vēlējās ar mani strādāt..viss gāja labi, līdz brīdim, ka viņi uzzināja, par to, ka pazīstu tevi Emīlij, es jau biju parakstījis līgumu ar viņiem un jau strādāju pie dziesmām, līdz Patriks, tas bija mans tā laika pirmais menidžeris..viņš uzstādīja ultimātu. Vai nu es zaudēju visu, visu ieskaitot mammas māju un dzīvoju uz ielas, vai atrodu veidu, kā ieslidināt papīru, kas tavam tēvam būtu jāparaksta un ar mani un manu ģimeni viss būtu kārtībā. - Harijs sacīja klusi, vēl jo projām viņa acis bija uz viņa satrauktajām rokām, kuras viņš knibināja savā klēpī.
- Tajā brīdī es visu darīju aiz bailēm, jo es biju jau parakstījis ligumu ar viņiem un man bija bail, ka manai ģimenei dēļ manis būtu jācieš. Es zinu, tas neizskaidro manu rīcību, kādēļ es to darīju, bet es saku ko es tajā brīdī domāju. Es mierināju sevi ar domu, ka labāk būtu, ka Tavs tēvs pazaudē kādu naudas summu, jo zināju, ka jums tā ir pietiekoši, nekā mana ģimene paliek bez nekā...- Harijs ievilka elpu pirms turpināja.
- Es mēģināju visādos veidos pats ielikt to dokomentu Tava tēva kabinetā, bet man nekad tas nesanāca, jo kāds vienmēr iztraucēja..līdz dienai, ka skolā paziņoja par Zviedrijas tripu, es zināju, ka Tu dosi savam tēvam parakstīt šo papīru, tādēļ es izmantoju izdevību. Ja vien es būtu zinājis kas notiks tālāk..es nekad mūžā nebūtu to darījis. - Puisis nu pacēla galvu, ieskatoties man acīs, kurās es redzēju nožēlu. Viņš sēdēja pretim man uz dīvāna Sāras numuriņā, kā mazs kucēns, kurš tikko sagrauzis saimnieka čību un tagad šo rīcību nožēlo.
- Atceries to pēdējo dienu, kad tikāmies? Sāksim ar to, ka tas ierocis nebija īsts. Viss tika safabricēts, mans menedžments norīkoja visu. Pasauca dzelteno presi, jo viņi dzirdēja mūsu strīdu pa telefonu un zināja, ka es dodos pie tevis. Viņi ieslidināja to lietu man kabatā man nemanot. Es visu sapratu brīdī, kad policija atbrauca. Es domāju, ka policiju izsauca mans menedžments, lai pataisītu visu dramatisku. Es viņiem samaksāju, lai aizved tevi mājās..bet vēlāk es uzzināju, ka Sebastians bija tas kurš uzsūtīja policiju. Pēc tam es centos tevi satikt, bet mani nelaida Tev tuvumā. Es centos sazināties ar Tavu mammu, jo zināju, ka viņa neko no šī visa neatbalstīja, es zināju, ka Sebastians izmantoja šo, lai atriebtos viņai, par to, ka Tu viņam atgādini par viņas neuzticību. Bet viņai bija aizliegts pat tuvoties Tev, jo viņš viņai piedraudēja. - Harijs bēra visu šo informāciju un es tur sēdēju, klusi skatoties uz puiša seju, cenšoties pateikt vai viņš stāsta patiesību.
- Pēc tam vēlāk es padevos. Es biju izmēģinājis visu, kas bija manos spēkos tajā brīdī un nekas nepalīdzēja. Un par šo es jūtos visvairāk vainīgs Kelsij. Piedod, kad es padevos. Piedod, kad dēļ manis Tev bija jācieš.- Harijs teica klusi ar asarām acīs, viņš uzdrošinājās paslīdēt man nedaudz tuvāk uz dīvāna un panemt savas rokas manējās. Tā karstā sajūta izgāja cauri manam ķermenim, viņa pieskāriens lika man sajust. Vai tā ir mīlestība? Es veljoprojam tur sēdēju, nesakot ne vārda, es tikai klausījos, jo nespēju neko pateikt.
- Es...es par tevi domāju katru dienu un es ienīstu sevi par to, ko es nodarīju Tev. - Harijs klusi iesāka, turot manas plaukstas viņējās. Viņš skatījās man acīs tā, it kā būtu gatavs man atdot visu savu dvēseli.
-...es vēl joprojām jūtu mīlestību pret tevi, esmu saticis daudz citu, bet neviena nedod to sajūtu, ko Tu Kels. Es zinu, ka pēc visa es neesmu pelnījis pat būt vienā telpā, bet es negribu Tevi atkal pazaudēt. Tu esi un vienmēr būsi manā sirdī Kels. -
Viņš izmantoja manu vārda saīsinājumu, iesildot ar to mīlestības pilno sajūtu - tieši tā, kā vecajos laikos. Tas, ko viņš šobrīd darīja, nebija godīgi. Nebija godīgi pret mani. Manas rokas veljoprojām atradās viņa, manas zilās acis lūkojās viņa zaļajās ar mazu cerību, ka varbūt...varbūt viss atkal var būt kā pirms notikušā, kā vecajos laikos. Lai kā es censtos neizrādīt emocija puiša priekšā, es nespēju. Man asaras sāka birt kā pupas, es salūzu puiša priekšā.
- Tu nevari teikt šīs lietas Harij. - Es teicu puisim caur asarām. - Tas ir negodīgi, Tu labi zini, ka es Tevi nespēšu ienīst, ja Tu atdzīsies man mīlestībā..es nespēšu Tevi izmest no savas sirds, ja es būšu Tavā sirdī..Kāpēc Tu to man nodari? Kādēļ Tu saki šīs lietas? - Es labi zinu, ka es tikko noignoreju visu pagātnes lietu un uzplūdu asarās, jo Harijs vēl jo projām mani mīl. Es raudāju, jo es ienīstu sevi par to, ka es puisi vēl jo projām mīlu. Par to, ka nespēju pat iziet cauri 3 gadu kaltam plānam, lai salauztu puiša sirdi, tajā pašā laikā viņš tikko salauza manējo kārtējo reizi. Harijs skatījās uz manis ar vienu roku censdamies noslaucīt  manas asaras no sejas, bet to bija tik daudz, ka tas nebija iespējams.
- Piedod. - Tas bija viss ko puisis spēja izdvest šajā brīdī, jo viņa balss aizlūza, redzot mani tik smagi raudam.
Viņš uzmanīgi pastūma sevi vēl tuvāk gandrīz vai uzsēsdamies man virsū, aplika savas rokas ap mani un apskāvis mani viņš turpināja čukstēt vārdu 'piedod' manās ausīs, kamēr es raudāju puiša rokās.

Mēs tur šādi nekustoties sēdējām kādas desmit minutes, jo neviens no mums nevēlējās kustēties. Es jutos tik dīvaini un droši atrodoties Harija rokās. Es jutos, kā maza meitenīte un Harijs bija tas, kurš mani pasargās no pārejās pasaules. Cik ironiski vai ne?

- Tu salauzi manu sirdi Harij..- Es biju tā, kas pārtrauca klusumu. Es atrāvos no puiša un pasēdos nedaudz uz aizmuguri, jo puisis atradās pārāk tuvu.
- Es zinu Kels..- Harijs čukstus sacīja, nokaunējies par sevi.
- Zini, kas ir vissāpīgākais visā šajā situācijā Harij? - Šajā brīdī man palika vienalga par plāniem, kas man ir vai bija. Pietiek, pietiek viss šis murgs. Šajā brīdī es izlikšu visu, lai puisis zin.
- Nevis tas, ka mana dzīve bijis viens liels melu kunkulis, vai tas, ka uzaugu domājot ka tēvs ko aizstāvēju visiem nemaz nav mans tēvs un ir viens no šiem ciešanu iemesliem..vai arī tas, ka es sēdēju tajā cietumā dēļ lietām kuras nebiju izdarījusi...- Es skatījos puiša acīs, kuras skatījās manās mums abiem bija acīs asaras.
-...tas, ka es veljoprojām tevi mīlu Harij! Tāpēc, ka es vēl jo projām mīlu tevi tieši tāpat kā pirms Tu izlēmi man nodarīt pāri. Es mīlu tevi par spīti visam sliktajam, lai arī cik ļoti es censtos izmest tevi no savas sirds...- Es sacīju, un tagad no puiša sejas sāka ripot asaras, tieši tāpat kā man iepriekš. Es redzēju sāpes puiša acīs.

Šis..šis bija tas moments, kuru es gaidīju tik ļoti. Redzēt Hariju Stailsu raudam, salauztu. Šis bija mans plāns viņu - salauzt.
Tagad, kad es skatījos uz puisi, es atsāku raudāt, jo šajā brīdī es sapratu.

Harijs mani mīl.

Es mīlu Hariju.

Mēs abi bijām vēl bērni, iepīti pieaugušo netīrajās spēlēs. Mēs abi bijām upuri un mums abiem ir salauzta sirds.

Es pārsteidzu sevi ar manu nākamo rīcību.
Es gandrīz vai iesēdos puiša klēpī un apviju savas trauslās rokas ap puiša muguru. Es redzēju cik pārsteigts puisis bija, bet es to ignorēju. Es apskāvu puisi, cieši un nelaidu vaļā.

- Es mīlu Tevi Harij Stails. -

Es atdzinos puisim čukstus, bet šis neizklausijās kā parasta adzišanās mīlestībā. Tas izklausījās kā solījums. Kā solījums, ka par spīti visam mums ir iespēja būt laimīgiem.

- Es mīlu tevi Kelsija Emilija Relingtone. -

Puisis čukstēja savu atdzišanos un reizē solījumu.
Tālāk sekoja tas, ka mūsu abu sejas nu bija vienai otrai pretim. Mūsu noraudātās acis skatījās viena otrā un pieres saskārās. Par spīti asarām mēs abi uzsmaidijām viens otram, jo lai cik šobrīd sāpētu, viss būs labi, jo mēs mīlam viens otru un tieši šī iemesla dēļ es ļāvos puiša lūpām saskarties. Ar skūpstu pilnu ar asarām, sāpēm, bet galvenais - mīlestību.

The end.

I apologise that it took me years to end this story but thank you for the journey. All the love. :)