Never Loving You [H.S.]

2

-Nē, es dzīvoju tajā namā.- Daniels parādīja uz daudzdzīvokļu namu, man patiktu tur dzīvot. No ārpuses māja izskatās jauna un moderna, gaišās krāsās, vietām stikla un vietām baltas sienas, izskatās ļoti moderni.
-Izskatās labi.- Pasmaidīju puisim. -Es tikai sākumā nevarēšu tev neko atlīdzināt. Vispirms man jāsameklē jauns darbs un....- Teicu puisim, lai nepadomā, ka izmantoju viņu, kas savā ziņā ir meli. Ak Kelsij, tu esi tik slikta..
-Shh...- Daniels mani ātri apklusināja. Par to saku viņam paldies, jo man jau drīz vemt gribēsies no tā vien, ka tik laipni runāju. -Tagad par to nedomā. Varēsi dažas dienas atpūsties un tad. Tev tagad par daudz pārdzīvojumu.- Viņš laipni noteica ieskatoties manās brūnajās acīs.
Es sākumā nesapratu par kādām problēmām puisis runā, bet tad gandrīz pati sevi vēlējos iepļaukāt.
-Ak jā..- Neveikli iesmējos nedaudz novēršot skatienu no puiša acīm. -Bet gan jau viss nokārtosies, es vienmēr esmu tikusi visam pāri. Būs grūti, bet gan jau.- Uzsmaidīju neīstu smaidu, gribēju vēlreiz sevi iepļaukāt. Nu tik brīnišķīga esi Kelsij. Gribēju smieties.
-Tu dzīvo viens, ja?- Es jautāju, lai novērstu domas. Daniels, viņš piespieda lifta pogu uz trešo stāvu un reizē atbildēja.
-Jau otro nedēļu. Karls, mans bijušais dzīvokļa biedrs, atrada sev jaunu darbu un pārcēlās.- Daniels vienkārši teica.
-Paldies tev vēlreiz, ja tu nebūtu uzradies es noteikti klaiņotu pa Londonas ielām.- Pasmaidīju puisim un gandrīz izvēmos. Man drošvien vajadzes kādu nedēļu, būt ekstra riebīgai, lai kompensētu šodienu, bet, ja es izlikšos par nevainīgu, jauku un kautrīgu meiteni es iegūšu puiša uzticību, tas ir droši un, priekš manis ļoti izdevīgi. Kas notiks ja puisis iemīlēsies? Nē taču, viņam taču nepatiks meitene no ielas. Kāpēc gan?
-Man tagad būs jābrauc uz darbu, tev būs jāpaliek vienai ar Besiju.- Daniels slēgdams dzīvokļa durvis teica, izjaukdams mani no savām domām.
-Kas ir...?- Es gribēju jautāt, jo nesapratu ko viņš domāja, un sekoju puisim līdzi dzīvoklī, aizvērdama aiz sevis brūnās dzīvokļa durvis, tad es to ieraudzīju.
-Heey mazā.- Daniels samīļoja kastaņbrūnu suni, viņa bija vidēja auguma un spalvaina. Tiklīdz suns pamanīja mani, sāka skaļi riet. Daniels paspēja saķert viņu un es bailēs salēcos. Tas suns nav traks?
Tas nav it nemaz patīkams pārsteigums, ņemot vērā ar mājdzīvniekiem es pat uz 'jūs' neesmu. Šis dzīvnieks pamatīgi mani, šobrīd izsita no sliedēm.
-Besij, kas tā dara?- Daniels iesaucās un sarāja suni, par tā neadekvāto uzvedību, jeb rūkšanu uz manīm. Ko tas suns vispār iedomājas? -Viņa parasti tā neuzvedas.- Daniels nervozi iesmējās paskatīdamies uz manu nobiedēto seju. Es tik ļoti ienīstu dzīvniekus un man tagad būs jāsadzīvo ar suni, kas mani jau ienīst? Nopietni?
Besija nemaz nepārstāja rūkt un es, nemaz nekustējos. -Vai vari, lūdzu, to aizvākt?- Es centos pieklājigi, ar redzamām bailēm sejā sacīt.
-Tiešām piedod, parasti viņa ir draudzīga.- Daniels atvainojās, neveikli pasmaidot, tad viņš ieveda to suni kādā istabā. Pēc maza brīža puisis bija atpakaļ.
-Tiešām nezinu kas viņai uznācis.- Daniels neveikli noteica, tad viņš palika nopietns. -Nāc es tev parādīšu tavu istabu.- Daniels noteica, nedaudz beigās uzsmaidīdams. Šis dzīvoklis izskatās gaišs un mājīgs. Pamatā interjers iekārtots pelēkās un baltās krāsās
-Šeit ir jauki.- Noteicu puisim, apskatīdama to ko redzu. Melns dīvāns un telelevizors viesistabā. Pat daži grāmatu un DVD plaukti.
-Jā, mana māsa palīdzēja ar interjeru. Viņa strādā par interjera dizaineri.- Daniels iesmējās, tad atvēra gaiši brūnās durvis uz manu jauno istabu.
-Vari šeit visu apskatīt, tev arī ir pašai sava vannasistaba- Daniels norādīja pa labi uz baltām durvīm. -Es tagad iešu pārģērbties un došos uz darbu. Ledusskapī ir ēdiens, ja vēlies brokastis.- Puisis teica ieskatoties pulkstenī, tad gāja ārā no istabas, uzmezdams man, ar savām pelēkzilajām acīm vēl pēdējo skatienu. -Jūties kā mājās!- Daniels pasmaidīja man un pameta istabu.
-Paldies tev!- Tas bija viss ko paspēju pateikt. Vemt, vemt, vemt... Tas ir viss ko vēlējos. Nometu somu uz grīdas un, nopūsdamās, iekritu gultā. Tā bija tik laba sajūta! Beidzot! Beidzot man sāk veikties. Šī veiksme man jāizmanto uz visiem 100%. Vēl jo projām es nespēju noticēt - esmu atbrīvota un guļu ērtā gultā, gandrīz jutos kā sapnī.
Manā jaunajā istabā bija liela, mīksta gulta, rakstāmgalds. Sienas bija baltā krāsā. Logs ar burvīgu skatu uz Londonas ielām, pie sienām ir daži plauktiņi. Baltās vannasistabas durvis, kurām blakus ir liels drēbju skapis. Diezgan daudz ērtību, salīdzinot ar auksto cietuma kameru. Pasmaidīju, lepojoties par savu naivo sejiņu. Tas bija tik vienkārši, man pat nebija pašai jāmeklē kur dzīvot.
Tā, mans šodienas plāns bija atrast dzīvesvietu, biju nolēmusi doties uz dažādām vietām, bet sanāca tā, ka nemaz nebija jāmeklē. Tātad esmu plānā daudz uz priekšu. Laikam kāds vēlas, lai es ātrāk sāku savu atriebību.. Tāds ir tagadējais plāns - sameklēt viņu, likt viņam iekrist, varbūt pat iemīlēties, aptīrīt viņu līdz pēdējam centam un pazemot, sabojāt viņa attiecības ar ģimeni, iegāst viņu. Tieši tāpat kā viņš to nodarīja man. Dēļ viņa mans tēvs mani ienīst, viņš panāca, lai ģimene man uzgriež muguru. Es gribu, lai viņš izjūt tieši to pašu, ko es jutu, kad tiku apsūdzēta.
Piecēlos no gultas, novilku kedas un mētelīti, tad iegāju vannasistabā. Beidzot normāla duša un arī vanna, man jau tās cietuma dušas bija līdz kaklam, vienmēr ūdens raustījās no karsta uz aukstu, tas bija tik neciešami! Man vajag kādu šampūnu, gribu izmazgāt matus, savējos šampūnus es atstāju ar domu, ka nopirkšu jaunus. Varbūt varu, pagaidām, aizņemties no Daniela?
Izgāju no vannasistabas un sameklēju Daniela istabu. Nemaz nebija grūti to atrast, jo aiz durvīm uz paklāja gulēja Besija. Viņa atradās istabas stūrī uz sarkana paklājiņa, šķiet, tur ir viņas guļamvieta. Viņa pamodās no skaņas, ko radīja durvju atvēršanās un, ieraudzīdama mani, viņa, protams, ierūcās. Es ātri ieskrēju Daniela vannasistabā, man tiešām ir bail no suņiem. Tas, drošvien ir tāpēc, ka sešos gados mani stipri sakoda suns. Es atceros, biju ar ģimeni ciemos pie mammas māsas. Tur bija suns, līdzīgs Besijai, bet melns, labi, varbūt ne līdzīgs, es viņus neatšķiru, visi vienādi. Es ar viņu spēlējos, metu viņam bumbiņu, kad centos to atkal paņemt, attapos slimnīcā ar sakostu roku.
Man tik ļoti nepatīk atcereties ģimeni. Esmu sev aizliegusi domāt par viņiem. Aizgaiņādama domas par ģimeni, paņēmu puiša šampūnu un dušas želeju, pavēru durvis. Tas nolāpītais suns gaidīja aiz durvīm.
-Tiš, ej gulēt.- Teicu tam radījumam. Protams, viņa nekustējās ne no vietas. Es negribēju, lai viņa mani sakož. Esmu dzirdējusi, kad suņi saož bailes. Ievilku dziļu elpu un nomierinājos. Centos sev iestāstīt, kad nav no kā baidīties.
-Tas ir tikai suns.- Nočukstēju un ignorēdama suņa rūkšanu izgāju no Daniela guļamistabas.
Iegāju atpakaļ savā vannasistabā un pārskatīju skapīšus. Tur bija daži dvieļi un kaut kādi tīrāmie līdzekļi. Paņēmu dvieli un noliku to, lai pēc tam viegli paņemt. Noģērbos un iegāju karstā dušā. Nevar pat iedomāties, kā tas man bija vajadzīgs. Pavadīju tur relaksējošas 20 minūtes. Pēc tam noslaucījos, ietinos dvielī un matus kārtīgi izslaucīju. Te nav fēna, būs jāiztiek tāpat. Jutos tik labi. Necentos uzreiz saģērbties, dvieļos ietinusies aizgāju uz virtuvi. Atvēru ledusskapi un no tā paņēmu zemeņu jogurtu un olas. Uztaisīju sev omleti. Kad paēdu es paņēmu Daniela datoru, kurš stāvēja viesistabā. Ieslēdzu TV, lai nav kaitinošs klusums.
Ātri aizgāju uzvilkt drēbes, jo man palika nedaudz vēss un, tad ieslēdzu datoru.
Es sāku meklēt sev vajadzīgo informāciju par Stailsu. Atrast viņu ir pats vienkāršākais. Tagad viņš ir atvaļinājumā LA, bet drīz lidos pie ģimenes uz Homles Chapel. Tas drīz, it kā esot pēc 2 dienām. Viņš, it kā satiekoties ar Dženeri un vēl visādas baumas par viņu. Es viņam likšu atcerēties kāds nelietis viņš ir.
-Man viņam jāuzskrien virsū jau lidostā.- Nočukstēju. Paskatījos lidostas mājaslapā, par lidojumiem pēc 2 dienām, tā ir ceturtdiena. Tad, vienkārši izdzēsu visu meklēšanas vēsturi, ko esmu meklējusi, jo negribu, lai Daniels uzzin ko meklēju.
Es aizgāju uz savu istabu, pārskaitīju atlikušo naudu. Man kaut kas jānopērk sev. Bet es nevaru atstāt dzīvokli atslēgtu. Varbūt Daniels atstāja atslēgu? Paskatījos nedaudz dzīvokli, kur kas atrodas, beigās arī atradu ko meklēju viesistabā uz skapīša ar zīmīti un naudu no Daniela. Viņš ir traks, naudu dot, forši! Paņēmu naudu un izlasīju ko viņš raksta.

'Mājās būšu ap 6.30PM. Ja dodies uz veikalu nopērc Besijai barību un kaut ko vakariņām. Priecātos, ja izvestu viņu pastaigā, bet ja viņa neļauj, tad atstāj viņu iekšā. Lai tev jauka diena.

Daniels.'

-Kā tad, es tam sunim pat nepieskaršos.- Nomurmināju un gāju uzvilkt mēteli un kedas. Mati man bija pusžuvuši, bet man bija vienalga, piekārtojou tos, lai izskatās kaut cik normāli. Devos izstaigāt apkārtni un iepirkties, ceru šodien nebūs nepatīkamu pārsteigumu.
-Man vajag naudu, varbūt tiešām jāsameklē kāds darbs?- Pie sevis noteicu, jo es droši zinu, drīz man tās vairs nebūs. Bet arī pazīstot sevi, darbam man ir augstas prasības, jo esmu diezgan līdzīga savai mātei, kuru neesmu redzējusi vairāk, kā 3 gadus. Runājot par vecākiem, viņi noteikti dzīvo, joprojām tajā pašā greznajā mājā, ko tētis ar savā uzņēmējdarbībā nopelnījis. Mani vecāki ir bagāti, tieši tā! Viņiem es palīdzību neprasīšu vairs nemūžam, viņi mani pameta likteņa varā. Tētis ar savu ietekmi spētu dabūt mani ārā no tā nolāpītā cietuma, plus vēl atriebtos tam neģēlim Stailsam. Bet zināmu iemeslu dēļ viņš to nedarīja, pat palīdzēja Stailam mani notiesāt.

**
Authors note:

Man šim stāstam ir tik daudz kas iecerēts, ka necentīšos neko sasteigt. Nākamā daļa man jau ir tikkpatkā pabeigta, bet es sev nosolījos nesasteigt, katru nedēļu pa daļai.

Paldies, ka izmantoji savu laiku un lasi manu stāstu! :)
Veiksmīgu Tev šo dienu.☺☺❤

Paldies par uzmanību.
-M.